Nezkāpēc esmu iedomājusies, ka tiklīdz man būs tāda iespēja (bērns beidzot atkal būs bērnudārzā vai atbrauks mamma ciemos) un būs saulaina, maigi silta vasaras diena, es došos uz Ričmondu, sēdēšu kafejnīcā pie āra galdiņa pie Temzas, dzeršu kafiju ar pienu un lasīšu grāmatu. Un sapņošu par to, ka man reiz varētu piederēt kāda no Ričmondas biezo mājām ar izeju pie upes un laivas piestātni. Nevienu grāmatu neesmu lasījusi neatminami sen. Brīnos arī par to, ka joprojām daudzmaz ritmiski protu sarindot vārdus teikumos un salikt komatus. Un ka neesmu vēl kļuvusi par analfabēti.
Bet vispār šodien piemeklēja šausmīgas ilgas pēc palmām, pēc kāda ceļojuma uz siltu zemi. Vīrs rādīja savas atceltās rezervācijas booking.com. Tur palika viesnīca Kiprā un viesnīca Miamai. Bildītes, kas izsauca žēlabainas sajūtas. Zaļais saraksts šonedēļ papildināts netika. Iespējas kaut kur normāli aizceļot ir praktiski neesošas. Joprojām liekas mazliet jocīgi, ka pagājušogad, kad vēl nebija vakcīnu, mēs vasarā varējām mierīgi bez testiem un izolācijām aizbraukt uz Itāliju un Franciju, bet tagad, kad ir vakcīnas, tas nav iespējams.
Vispār viens no maniem nīstākajiem vārdu savienojumiem angļu valodas leksikā ir "half term". Tas patiesi ir katras uz jēdzīgu dzīves noti cerošas mammas ļaunākais murgs, kas šonedēļ nosaka vēja virzienu arī manā dzīvē. Brīvlaiki, kas Anglijā piezogas negaidot un ir nepiedodami bieži. Tieši vakar noskatījos piecas minūtes no seriāla
Motherland, kur bija attēlota māte, kas aizmirsusi kārtējo skolas brīvlaiku, bija tajā savas atvases aizvedusi uz skolu. Man tā gadījās ar bērnudārzu reiz. Un tā ir noticis arī daudzām citām mātēm. Nejautājiet, kāpēc bērnudārzi ievēro skolas brīvlaikus, daļa tā vienkārši strādā, un mūsējais par nožēlu ir viens no tiem.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: