...

Man patīk peldēt. Patīk just, kā mans ķermenis slīd pa ūdeni. Tā ir meditatīva un attīroša sajūta, reizē nepieciešama fiziskā slodze. No sākuma pagāja laiks, kamēr iesildījos, muskuļi jau bija paspējuši atradināties no regulārām peldēm, bet pēc laika jutu, ka atmiņa muskulatūrā atgriežas un atkal iestājas tā sajūta, ka var peldēt un peldēt, un peldēt bez apstājas iekšā kaut kādā laika zudumā. Atstāt aiz muguras bērnu, vīru, pienākumus un esību kaut uz laiku. Aiz baseina stiklotās sienas sastinguši zaļu koku puduri kā glezna vai kā iesprūdis kadrs. Kad pēc peldes izgāju no ēkas, bija sācis līt. English summer rain. Patiesi silts, lēns un gaisā smaržas izceļošs lietus. Nopriecājos, ka man ir hūdijs, kura kapuci pārvilkt pār galvu, bet līdz mājām tikai pāris minūtes.

Man patīk te dzīvot, reizēm atskāršu. Londona noteikti nav manas dzīves sapnis, nekad nebūtu domājusi, ka dzīvošu šajā pilsētā. Bet te nav slikti. Vismaz tieši konkrēti šeit, rietumos. Šajā pilsētiņā iekš pilsētas. Kur man vajadzētu dzīvot - tas priekš manis aizvien ir neatbildams jautājums, kas paliek karājamies gaisā. Tomēr man grūti sevi iztēloties atpakaļ Latvijā. Man pietrūkst Latvijas dabas, bet no citas puses manās atmiņās par Latviju ir arī daudz drūmuma, daudz tumsas. Daļēji tā ir manis pašas tumsa, kas noraugās caur šīm atmiņām. Laika gaitā es sev patīku daudz labāk un arī dzīvot man liekas daudz vieglāk kā kādreiz. Vai tā ir aiz muguras palikusī Latvija, vīrs, vai es pati - gan jau, ka no visiem apstākļiem pa druskai.

Patiesībā jau es dzīvoju kā niere taukos. Nereti. Lidinos savos mākslinieciskumos, savās iegribās, savās idejās. Un patiesībā jau mēs ar vīru noteikti neesam tā sliktākā savienība, visdrīzāk viena no labākajām, kādas ir iespējamas. Tomēr reizē es esmu arī ideāliste. Brīžiem. Ja kādreiz sanāk tuvāk ieskatīties citās ģimenēs un savienībās notiekošajā, tā atskārsme, ka manējā funkcionē tīri labi, mēdz pārsteigt. Varbūt tas ir ieradums mūža garumā kritiski skatīties uz savu apstākļu kopumu. Gribēt kaut ko vairāk, kaut ko ideālāku, kritizēt esošo. Un attiecības aizvien ir darbs ar sevi. Un attiecībās vienmēr ir problēmas.

Bet pēc būtības esmu cilvēks, kam ļoti patīk būt pašai ar sevi. Tāpēc es mīlu savu baseina laiku tik ļoti. Baseinā es neesmu pirmkārt māte, pirmkārt sieva, es esmu es - neatkarīga vienība. Un es to izbaudu līdz pēdējam mata galiņam.

Bet vispār šodien piemeklēja šausmīgas ilgas pēc palmām, pēc kāda ceļojuma uz siltu zemi. Vīrs rādīja savas atceltās rezervācijas booking.com. Tur palika viesnīca Kiprā un viesnīca Miamai. Bildītes, kas izsauca žēlabainas sajūtas. Zaļais saraksts šonedēļ papildināts netika. Iespējas kaut kur normāli aizceļot ir praktiski neesošas. Joprojām liekas mazliet jocīgi, ka pagājušogad, kad vēl nebija vakcīnu, mēs vasarā varējām mierīgi bez testiem un izolācijām aizbraukt uz Itāliju un Franciju, bet tagad, kad ir vakcīnas, tas nav iespējams.

Vispār viens no maniem nīstākajiem vārdu savienojumiem angļu valodas leksikā ir "half term". Tas patiesi ir katras uz jēdzīgu dzīves noti cerošas mammas ļaunākais murgs, kas šonedēļ nosaka vēja virzienu arī manā dzīvē. Brīvlaiki, kas Anglijā piezogas negaidot un ir nepiedodami bieži. Tieši vakar noskatījos piecas minūtes no seriāla Motherland, kur bija attēlota māte, kas aizmirsusi kārtējo skolas brīvlaiku, bija tajā savas atvases aizvedusi uz skolu. Man tā gadījās ar bērnudārzu reiz. Un tā ir noticis arī daudzām citām mātēm. Nejautājiet, kāpēc bērnudārzi ievēro skolas brīvlaikus, daļa tā vienkārši strādā, un mūsējais par nožēlu ir viens no tiem.