Tā sajūta, ka bērns tev sēž klēpī, ēd brokastis un spēlējas ar klucīšiem uz galda, patiesībā ir ļoti laba. Kā atsevišķs mirklis. Mirkļi ir arī daudz grūtāki, protams. Bet, ja runā tieši par tiem mirkļiem, kad piemeklē atskārsme par bērna augšanu, ka re, viņš jau dara to un to, tad tas ir fantastiski piepildoši. Un kopābūšana. Ķermeniska, taustāma, ieelpojama, sasmaržojama kopābūšana. Ne ilūzijas, ne prāta māņi, fantāziju migla. Bet pavisam reāla kopābūšana ar otru fizisku cilvēku.