Paslīdēja kāja un iemaldījos kaut kādā Ebay utenī, kas mani savaldzināja. "We-are-thrift" vēstīja veikaliņa nosaukums. Lietotas lielāku un mazāku zīmolu drēbes, aksesuāri. Es mēdzu aizrauties ar šīm idejām. Minimālisms, kapsulas garderobe, ilgtspējīgums, dot lietām otro dzīvi, nepirkt ātrās un lētās modes izstrādājumus u.t.t. Mans sapnis ir izveidot garderobi, kur būtu atlasītas ne visai daudz, bet tikai īpašas lietas. Tikai tādi apģērbi, kas labi izskatās. Bez parastajiem kompromisiem. Tas gan vairāk ir sapnis, jo minimālisma vietā savos iracionālajos iedvesmas uzplūdos mēdzu sapirkties un beigās skapī no nedaudzuma vairs nav ne vēsts. Tomēr šodien attaisnojos ar to, ka man vairs nav nevienas melnas kleitas, kas derētu un labi izskatītos. Bet dzīve bez labas melnās kleitas nav iespējama. Vismaz manā skatījumā ne. Tas ir viens no maniem must have apģērbiem. Līdzās melnbaltam svītrainam t-kreklam un baltam lina kreklam ar kabatiņām krūšu rajonā. Un ziliem džinsiem. Un labas neformālas žaketes, ādas jakas, plašķīša u.t.t. Bet jā, atpakaļ pie tām kleitām, veselām trīs, pie kurām man paslīdēja kāja. Un es tieši biju nosolījusies kādu laiku iztikt bez lietu pirkšanas.
Man vispār ir sarežģītas attiecības ar lietām. Varbūt tādēļ es gadiem kolekcionēju grāmatas par minimālismu. Reizēm es šķiros no lietām pārsteidzoši viegli kārtējās kampaņveidīgās mājas tīrīšanas ietvaros, bet citreiz es vienkārši nespēju. Izcēlu no skapja dziļumiem kasti ar vecām drēbēm. No tiem laikiem, kad mazais vēl nebija piedzimis. Tās kleitiņas ir īsas, tagad vairs praktiski nevalkāju garumu virs ceļa. Un arī no ķermeņa tipa viedokļa tur ne viss ir man atbilstošs. Es jūtos kļuvusi krietni gudrāka ģērbšanās jautājumos. Tomēr nespēju izmest. Mani moka nostaļģija un ilgas pēc tās senākās, kaut kur nozaudētās sevis versijas.
Man ir grūti noticēt, ka es atkal varētu būt kas vairāk par šujmašīnas darbinātāju, bērna vajadzību apmierinātāju, ikdienas pienākumu veicēju un bezjēdzīgu pārtikas patērētāju, kāda esmu jutusies pēdējos gadus. Pēc bērna piedzimšanas es it kā pārvērtos vecā dārzā, kas pamazām aizauga ar nezālēm arvien vairāk un ieslīga nekoptībā. Un tagad man ir sajūta, ka vismaz kādu daļu šī dārza esmu atkal noravējusi, atguvusi. Bet reizē tas liekas pārāk neticami, lai būtu taisnība. Pārāk esmu pieradusi būt vecs, aizaudzis un novārtā pamests dārzs. Tāds, kura skaistumu vēl var sazīmēt starp nezālēm, kura plānojums vēl jaušams, bet patiesā būtība laika gaitā paslēpusies, izzudusi.
Varbūt es nemaz neprotu būt kopts dārzs ar skaidru plānojumu, kur katram augam ir sava vieta, un celiņi glīti aizvijas puslokos starp dobēm. Varbūt es visu mūžu protu tikai kampaņveidīgumu. Aizaugt, ravēt, aizaugt, ravēt.