10:29 am
Man ļoti patīk tādi dienu iesākumi kā šis. Aizvedu mazo uz dārziņu, pēc tam pati dodos uz baseinu un tad atgriežos tukšā, klusā mājā, kur varu baudīt pilnīgu mieru un vienatni. Darbojas veļasmašīna, pa atvērto logu putnu čalas un kārtējā pāri lidojošā lidmašīna. Glāze gāzēta ūdens, vistipiskākā Anglijas glāze, kādu pa 50 pensiem var nopirkt Tesco vai Ikea. Sēžu pie galda un drukāju datorā kā normāls cilvēks, ne slēpjoties no bērna, liekot portatīvo uz palodzēm vai virtuves skapīšiem, kur viņš netiek klāt, u.t.t. Iespēja mierīgi pabūt mājās vienatnē ir kaut kas zelta vērts manā dzīvē. Tādi gadījumi ir gana reti. Un arī tagad vīrs negaidot ir pieteicies iebraukt uz brokastīm/pusdienām, kas nozīmē, ka manam mieram ir pavisam īss mūžs. Tomēr vismaz bērns ir dārziņā.Dušā pēc baseina mēģināju atcerēties, kāda bija sajūta, esot šajā mājā vienai, pirms piedzima mazais. Lai gan mēs tieši nesen kā bijām ievākušies, un mazais ar dzimšanu krietni pasteidzās. Bet tas laiks, kad vēl bijām divatā, kad vīrs pārsvarā strādāja, bet es ar savām dienām darīju, kas vien ienāca prātā, mani vilina iztēlē atpakaļ. Liekas, ka kopš tā laika pēc bērna piedzimšanas esmu kaut ko būtisku nozaudējusi. Kaut kādu pavisam citādu sevis un dzīves sajūtu, versiju, kas vairs nav iespējama. Toreiz jutos daudz laimīgāka savā ķermenī un varbūt bija krietni vairāk arī ilūziju par dzīvi. Neko nezināju par to, kāda būs dzīve ar mazu bērnu. Neinteresējos par to, nelasīju, nebija ne jausmas par ļoti daudz ko. Man arī nepiemīt tieksme domāt uz priekšu, kā būs. Parasti dzīvoju ar domu, kad pienāks tas kaut kas, tad jau redzēs, tad jau dabiski notiks pielāgošanās. Iracionālā iedaba. Racionālie cilvēki mēģina visu ieparedzēt un sagatavoties. Iracionālie nemīl gatavoties vai dara to ļoti minimāli.
Protams, laba jušanās savā ķermenī ir arī kaut kāda grūtniecības blakne, manuprāt. Tas, ka tev izaug liels vēders un tur neko nevar darīt, atbrīvo tevi no vainas sajūtas par riepiņām u.t.t. Tu vari beidzot dzīvot savā ķermenī, kāds tas ir, un uzskatīt to par pilnīgi normālu un dabisku sevis formu. Ārpus grūtniecības man nav izdevies sasniegt tādu apziņas līmeni. Bet gribētos, protams. Gribētos būt tik brīvai savā ķermenī, kāds ir mans vīrs. Viņu nenieka netraucē viņa vēderiņš, viņš labprāt staigā pa māju kails un negrasās liegt sev jebkādas dzīves baudas ķermenisku apsvērumu pēc - ne gardu maltīti un saldumus, ne vienkārši baudīt ķermenisko dzīvi. Tur kompleksi ir gandrīz klāt neesoši. Protams, sabiedrībā pret sievietēm izvirzīti krietni augstāki vizuālie un ne tikai standarti. Un tas ir tas, ar ko esmu uzaugusi - žurnālu radīti paraugi, kas iemāca, ka skaistums ir tikai konkrēti parametri un izskata kvalitātes. To nevar tā vienkārši no sevis izdzēst.
Tomēr domas par to, kāda biju es un kāda bija mana dzīves sajūta pirms dēla piedzimšanas, mani patiesi vilina. Es tiešām ilgojos atkal sajusties kā toreiz, lai arī tas visdrīzāk nav iespējams. Pat aplūkojot sevi fotouzņēmumos neilgi pēc mazā dzimšanas, man ir sajūta par pavisam citu sievieti. Es uz viņu raugos un mēģinu uzminēt, kas viņa ir, es ilgojos ieplūst viņas ādā, svērt tik daudz, cik viņa toreiz svēra, lai arī pat nezinu, cik kg tie bija, varbūt tagad patiesībā ir tikpat vai nebūtiski vairāk. Bet viņa man paliek mistiska un neaizsniedzama. Kurā brīdī viņa izzuda?