No rīta gāju gar Temzu uz Ričmondu, iebāzusi mazo ratos, kuros viņš nebija sēdējis vairāk kā pusgadu. Katru reizi, tuvojoties Ričmondai, mani pārņem laimes sajūta. Vide, cilvēki, atmosfēra, ko var saldi izgaršot jau gaisā. Tāpēc man tik ļoti patīk dzīvot šeit - Ričmondas pievārtē.

Visu ziemu mana dzīve bija iesprūdusi šujmašīna-gulta-parks-bērnudārzs-šujmašīna trajektorijā. Tāpēc pēdējā laikā atļaujos mazliet pasvinēt arī dzīvi. Jebkura darbība ārpus šīs pa ziemu nodrillētās trajektorijas mani neizsakāmi iepriecina. Kaut šūšanas vietā kārtot, tīrīt māju ir laba pārmaiņa. Bet vēl labāk būtu mazliet vairāk dzīves. Un pēc šujmašīnas noilgoties paspēšu vienmēr.

Diemžēl Latvijas lēmums Lielbritāniju atkal ielikt to valstu sarakstā, no kurām iebraucot, jāievēro pašizolācija, izmet mūsu uz jūlija vidu nopirktās British Airways biļetes uz Rīgu miskastē. Te nu bija "mazliet dzīves". Mana otrā Pfizer vakcīna pagaidām iespējama vien augusta sākumā, un pēc pilna kursa vēl 15 dienām jāpaiet, lai nebūtu Latvijas pašizolācijas, tādēļ arī biļešu maiņa nerādās kā opcija šai vasarai. Paliek žēl iztērētās naudas. Likās, ka viss jau kļūst tik labi beidzot. Vakcinācijas aptvērums, saslimstības mazināšanās. Pat bijām gatavi 10 dienas atsēdēt šeit, atgriežoties no Latvijas, jo tas jau netiek atcelts. Bet te tev nu bija. Pašizolācija. Kas tas vispār par vārdu? Sievietei pašizolācija neizbēgami sākas, piedzimstot bērnam. Bet tad vēl pandēmija pievieno savas ekstras, pagarinājumus, papildlaikus.