... (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} adore) rakstīja,@ 2019-02-03 07:25:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Realitātes
Dažreiz es pamostos naktī vai agri no rīta, un man liekas sirreāli tas, ka man viņi abi ir — A., kas guļ blakus, roku pāri aplicis, un mazais savā gultiņā. Šī realitāte citreiz liekas kā sapnis. Varbūt ikvienu dzīvi var sajaukt ar sapni, bet iepriekš es tik ilgi esmu bijusi brīva un pati priekš sevis, ka aizvien ir grūti aptvert, cik ļoti mana dzīve ir mainījusies. Dažreiz liekas, ka no visa šī var pamosties un atkal būt sev.
Dažreiz es pamostos naktī vai agri no rīta, un man liekas sirreāli tas, ka man viņi abi ir — A., kas guļ blakus, roku pāri aplicis, un mazais savā gultiņā. Šī realitāte citreiz liekas kā sapnis. Varbūt ikvienu dzīvi var sajaukt ar sapni, bet iepriekš es tik ilgi esmu bijusi brīva un pati priekš sevis, ka aizvien ir grūti aptvert, cik ļoti mana dzīve ir mainījusies. Dažreiz liekas, ka no visa šī var pamosties un atkal būt sev.
Kad 7.30 no rīta pieceļos un uzvāru sev kafiju, pa virtuves norasojušo logu redzu austam rozīgu gaismu. Skaļi čivina putni, it kā būtu pavasaris. Bet te putni čivina arī ziemā. Man patīk šis mirklis — līdz kaulam sev. Pavisam īss mirklis, kurā esmu viena, kurā es uz sekundi spēju noticēt savai vienatnei. Īstenībā jau mēs varam būt vieni arī attiecībās, arī ar bērniem, ģimeni. Jo vienmēr ir tie laukumi sevī, kuros neviens cits nevar ielūkoties. Un pat tie laukumi, kurus mēs paši tikai nojaušam, ne izprotam. Migla sevī.
Kad izdodas atrast laiku, iegrimstu Lisas Sī grāmatā "Sniega roze un slepenais vēdeklis". Ļoti sen, gadiem ilgi, neesmu ar aizrautību lasījusi kādu grāmatu tīri stāsta, sižeta pēc. Biju aizmirsusi to mazliet bērnišķīgo prieku atvērt vakarā gultā grāmatu un pazust stāstā kā citā realitātē.
Nopūsties:
