Naktī pusmiegā es tikai jūtu, kā A. pēc darba ierāpjas gultā man blakus, noskūpsta manas krūtis, apskauj, un es guļu tālāk. Naktīs es grimstu savās tumsnējās sapņu pilīs. Tad es esmu brīva no pienākumiem un atbildības, mana zemapziņa klejo savos ēnainajos mežos, kamēr augums gultā grozās un pinas segā. Citādāk es joprojām neesmu novākusi pēcceļojuma nekārtību viesistabā, kaut atgriezāmies trešdien pavēlu vakarā. Čemodāni, lai arī beidzot izkrāmēti, joprojām skumīgi stāv plāna vidū (un negribas tos likt skapī, kurā tie ticamāk mitruma dēļ sapelēs), sandales mētājas uz paklāja, suvenīri malu malās. Ikdiena jau ieskrējusies ar savām slapja sniega un drēgnu dienu tupelītēm, bet es tikai grimstu slinkumā. Jo es jau patiesībā dzīvoju burbulī, tāda sajūta. Mana dzīve paiet uzpūstā ziepju burbulī. Būt mājās ar zīdaini, kamēr citi dodas uz darbu, ir ļoti vienveidīgi, pasargāti un it kā atrauti no realitātes. Protams, šī arī ir dzīve, un varbūt patiesībā šādi man patīk labāk, bet tik un tā nepamet sajūta, ka īstā dzīve paslīd garām. Plus vēl tas, ka neesmu Latvijā. Es nezinu, kāpēc, bet es nevaru dabūt ārā no savas apziņas sajūtu, ka ikdiena pieder Latvijai, ka tā ir vienīgā un īstenā ikdiena, tā, kas apjozusies mokoši garām pelēksniega ziemām un ilgi gaidītām, kā gājputna kliedziens spalgām vasarām.