...

1/6/19 07:44 pm

Uzrunāja šis raksts.

• +

12/22/18 11:19 am

Man aizvien vēl patīk gulēt viņam blakus. Un šī blakusgulēšana pat ir ieguvusi jaunus, dziļākus vaibstus. Man ir kļuvis kaut kā ērtāk, un miegs tapis kaut kā saldāks. Pat ar visu mazo, kas 2x tomēr uzceļ no miega, lai ēstu. Pat ar visu to, ka esmu atklājusi jaunas neglītās šķautnes mīļotajā. Es vēl vairāk pieķeros mirkļiem, kad jūtu viņa smaržīgo, viņa garšīgo ādu sev līdzās. Kad viņa karstais klēpis silda manu dibenu, apskāvis mani savā ielokā. Kad domāju par to, ka mūsu abu klēpji ir savienojušies un radījuši dzīvību. Kad mīlējamies, un viņš ir man cieši, cieši klāt. Es joprojām gribu viņam visur iekost, gribu visur pieskarties ar mēli. Es nezinu, kā tas nākas. Bet tā ir.

• 1
• +

12/13/18 09:02 am

Laiks itin kā ir apstājies. Es vēroju šo rītu. Es esmu viens vesels ar šo rītu. Ar rītu, kas maigi saulpieglaudies kaimiņmāju sienām, pusskumjajai palmai (jo kā vēl citādi ziemā var izskatīties palma?) kādā tālākā pagalmā un debesīm, zilajām, zilajām debesīm. Dienas, kad debesis nav aizcementētas ar necaursitami pelēku plēvi, vienmēr atdzīvina. Jā, es jūtos dzīva. Es te esmu. Par spīti visam, visai savai pieredzei, es te esmu. Un dažreiz es atceros labos mirkļus. Piemēram, kaut kādas ainas no bērnības. Kaut ko, kas atgādina par bezrūpību, par pieaugušo uzstutētu pasauli, kas liekas droši slejamies man apkārt, par nākotnes plašajām iespējām un vēl apgūstamajiem apvāršņiem. Vai manam dēlam arī būs tādi mirkļi? Vai es pratīšu viņam tādus nodrošināt?

• 2
• +

12/2/18 01:36 pm

Pie mums dažas dienas ciemojās paziņas/draugi, ar ko kopā bijām divreiz ceļojuši. Pāris bez bērniem. Pāris, kas dzīvo paši savai labsajūtai un interesēm. Izteikti sajutu atšķirību starp viņiem un mums ar bērnu. Bērns — tas ir pavisam cits pasaules skatījums. Ne tā, ka tev vairs nav savu interešu un nevajadzētu rūpēties par savu labsajūtu, tomēr egocentriskums krietni samazinās. Viņos sajutu kaut ko diametrāli pretēju. Cilvēki var izvēlēties un dzīvot dažādi, nav nekāda pareizā veida vai varianta, tomēr es priecājos, ka mums ir mazais, ka mūsu pasaules uzskats ir vairāk atšķaidīts ar rūpēm par kādu citu, ka tas negriežas tikai ap to, ko es gribu ēst, kur es gribu pabūt, ko es gribu izlasīt. Manās sajūtās bērns krietni  paplašina eksistenciālo redzesloku, kaut arī samazina personīgās iespējas. Caur bērnu ieraugi citu pasaules šķautni. Caur viņa vērojumiem, smaidiem, caur to, kā viņš iepazīst pasauli, arī tu to iepazīsti itin kā no jauna. Un tas ir brīnumaini.

• +

11/25/18 04:55 pm

Vispār netālu no manām mājām šeit kādreiz dzīvojis Van Gogs. Manām mājām... Savādi to beidzot pasacīt. Atzīt, padomāt, gandrīz tā arī sajust. Jo patiesi šeit ir manas mājas pašlaik. Mana ģimene. Man grūti sokas ar to "mans" paušanu un domāšanu. Es bieži neuzdrīkstos. Jo tā taču esmu tikai es un vai tad tikai es esmu pelnījusi, ka man ir. Man vajadzētu vairāk apzināties, kas ir mans. Piemēram, mana viesistaba, kurā dzīvesbiedra meita no iepriekšējām attiecībām ciemojoties izmētāja savas drēbes un es ilgi griezu pie sevis zobus, līdz beigās tomēr atvēru muti un liku savākt. Jo ne jau es esmu ciemiņš šeit. Kaut gan tas ir tik dabiski intuītiem visur justies kā ciemiņiem, es tomēr negribu būt ciemiņš pati savās mājās, pati savā dzīvē... Varbūt tas būtu punkts, kas jāuzstāda. Es tik daudz vēroju cilvēkus, kuri absolūti nejūtas kā ciemiņi, un apbrīnoju šo spēju, tik ļoti to iekāroju. Tātad mērķis — nebūt ciemiņam.

• +

8/11/18 08:35 am

Ir kaut kāda rudenstuva burvība pār indiešu rajonu Londonā šorīt. Debesis zilas, un rīta saule pieglaudusies rindu māju sāniem. Es eju uz metro un dungoju Nirvanas My girl, my girl, don't lie to me... Brīžiem aizvien liekas neticami, ka jau gandrīz 8 mēnešus dzīvoju Londonā. Nekad nebūtu domājusi. Bet rīta burvība izzūd pilnā metro vagonā, kur valodas sajaucas mudžeklī. Vilciens nāk no Hītrovas lidostas.

• +

2/23/18 10:30 pm

"Mūsdienās cilvēki cenšas izvairīties no nepatīkamām lietām un meklē tikai patīkamo. Tāpēc mēs nekad neieraugām realitāti tādu, kāda tā ir. Vienmēr ceram uz kaut ko, fantazējam par kaut kādu citu dzīvi, mēģinot no reālās dzīves izstumt to, kas mums nepatīk. Taču tikai tad, kad paliekam aci pret aci ar to, kas reāli eksistē, atraisās radošums. Sākumā tas rada apjukumu, jo tu nezini, ko ar to darīt, bet tas ir normāli, jo tev tā ir pavisam jauna situācija."

12/4/17 08:56 am

Please Don't Ask

10/26/17 01:24 pm

"Pavisam citādāka garša ir mīlestībai, kas nav piesātināta ar idealizāciju, piepušķotu kaisli un nemitīgām gaidām, kas lielākoties paredz arī vilšanos. Sastopot cilvēku, ar kuru iespējams roku rokā iet cauri ne tikai vieglām un gaišām dienām, bet pieredzēt arī bailes, kritienus un jūtu vētras, turklāt izdzīvot to visu ar sapratni, vienam no otra nenovēršoties – tas ir pavisam reāls, jā, brīžiem dramatisks, bet vienlaicīgi tik patiess un skaists stāsts. Un tā mēs mācāmies izturēties daudz saudzīgāk – gan pret sevi, gan citiem, gan pasauli, tajā skaitā dabu, kopumā."

• +

10/23/17 09:33 am

Nav, ko pielikt vai atņemt. Dzīve ir tik skaidra agrā rītā, kad ir pie sala. Es — vientulīgs mētelī ierāvies stāvs uz ielas, kas aiziet iekšā rītā, dienā, dzīvē, aizrijies ar ilgām pēc Tevis. Saule pamazām kārpās ārā no tumsas. Vēlāk tā viegli laizīs centra ēku fasādes.

• +

10/22/17 02:25 pm

Būt ceļā ir skaisti

• +

10/15/17 08:42 am

Bare

• +

10/11/17 10:09 pm

Mežs

• +

10/7/17 09:42 am

https://youtu.be/B4-OxOmsqR0

• +

9/25/17 08:28 pm

TĀ

• +

9/6/17 08:42 am

Nogurums nosēžas kā putekļi uz mēbelēm. Nosēžas iekšā kaulos, caurauž ķermeni. Rīts liekas spalgi auksts. Rudens nenoliedzami iezadzies kokos, iekrāsojot pa ķekaram spilgti dzeltenā tonī. Viss notiek ātri. Šogad un vispār. Tikai gars nespēj aizsteigties līdzi. Jā, patiesībā man vienmēr nepieciešams laiks. Nespēju noreaģēt uzreiz pēc gonga rībiena. Izbaudīt skūpstu brīdī, kad tas notiek. Teikt jā. Man vienmēr vajag laiku. Bet laika nav. Zeme jau noplicinās, nāk ziema.

• 2
• +

9/2/17 06:04 pm

Staigāju pa mežu šodien pēc grūtās darba nedēļas un domāju par to, ka tik daudz laika dzīvē esmu veltījusi vēlmēm būt citur un citādāk, tikai ne šeit un tā, kā esmu. Bet patiesībā jau dzīve ir laba. Pat dzīve ar ļoti nogurdinošu darba nedēļu. Pat ja gribētos vairāk miera, vairāk brīvā laika, vairāk mīlestības, mīļoto, naudu, ceļojumus. Tik un tā dzīve ir laba un dzīvojama tieši šobrīd.

• +

9/2/17 06:01 pm

we experience the love that we think we deserve

9/1/17 09:04 am

Pēc darba laiks paliek vien kādai tējkarotei skumju. Bet patiesībā būtu jāsmaida. Dzīves maģija tā nav iekārtota, ka ar skumjām iespējams pietuvoties sapņiem. Vismaz man ir tāda sajūta. Drīzāk ar smaidu.

• +

8/4/17 06:50 am

Vai ciešanas patiesi nepieciešamas? Jā un nē.