Pie mums dažas dienas ciemojās paziņas/draugi, ar ko kopā bijām divreiz ceļojuši. Pāris bez bērniem. Pāris, kas dzīvo paši savai labsajūtai un interesēm. Izteikti sajutu atšķirību starp viņiem un mums ar bērnu. Bērns — tas ir pavisam cits pasaules skatījums. Ne tā, ka tev vairs nav savu interešu un nevajadzētu rūpēties par savu labsajūtu, tomēr egocentriskums krietni samazinās. Viņos sajutu kaut ko diametrāli pretēju. Cilvēki var izvēlēties un dzīvot dažādi, nav nekāda pareizā veida vai varianta, tomēr es priecājos, ka mums ir mazais, ka mūsu pasaules uzskats ir vairāk atšķaidīts ar rūpēm par kādu citu, ka tas negriežas tikai ap to, ko es gribu ēst, kur es gribu pabūt, ko es gribu izlasīt. Manās sajūtās bērns krietni  paplašina eksistenciālo redzesloku, kaut arī samazina personīgās iespējas. Caur bērnu ieraugi citu pasaules šķautni. Caur viņa vērojumiem, smaidiem, caur to, kā viņš iepazīst pasauli, arī tu to iepazīsti itin kā no jauna. Un tas ir brīnumaini.