Ir palicis tikai nogurums. Aiz noguruma varu daudz kam piekrist. Ka ir par daudz sāpju. Vai, ka dzīve ir skaista un laba (pati arī mēdzu teikt). Ka nekā nav, tukšums. Vai, ka ir par daudz pārdzīvojumu. Jo tā tas tiešām mēdz būt, daudz kas pastāv līdzās. Aiz noguruma sevi vairs nedz idealizēju, nedz norakstu. Neesmu slikts cilvēks, bet esmu tikai cilvēks. Līdzīgi arī citi. Un te nu mēs esam. Cilvēki satiekas, izšķiras, ir sāpes, cilvēki satiekas un ir kopā, bet strīdas un pa laikam ievaino viens otru, tomēr turpina kopdzīvi un mācās, pēc gadiem, mūža otrajā pusē, patiesi pieņemt realitāti. Un viss ir tā, kā nu tas ir. Šobrīd jūtu tikai nogurumu pārklājamies pāri visam. Varbūt tam jāmeklē pat fizisks cēlonis, jāaiziet pie ārsta. Tomēr nogurums šķiet tik visaptverošs. Vienkārši nogurums. Viss jau var dažādi pavērsties, izvērsties un nav jau nemaz tik slikti, kā arī nav nekā pilnīga uz šīs pasaules, bet nogurums arvien paliek. Te nu tas ir. Dzīves Gurdenums.