Vakar vakarā un šorīt skatījos fotogrāfijas, kaut kā acīs iekrita vairākas skaistas savā vienkāršībā, sadzīves atainojumi. Un šorīt, man liekas, ka atrodu sevī domu, ka katrs cilvēks var būt skaists, katrs var būt vērtīgs, katrs var kaut kāda ziņā lepoties ar savu dzīvi, jo vienkārši dzīvo. Varbūt daudzi cilvēki nepaveic kaut ko tik lielu, ka tas tiktu atspoguļots plašsaziņas līdzekļos vai nopublicēts kādā portālā un guvis vērienīgu atzinību, bet tik tā, dzīve tiek dzīvota, cilvēki, mēs paši esam skaisti savos īpašajos veidos un īpašajos momentos, laimīgi īpašajos brīžos. Protams, arī neizdošanās piemeklē, un dusmas, un vājums, un ir lietas, kuras varbūt nekad neizdodas pārvarēt, katram savas tādas lietas, bet tik un tā. Un ir prieks. Protams, tveice ir par karstu un ziemas spelgonis pārlieku saldē, bet prieks ir, un mēs esam īpaši, un jau esam paveikuši ļoti daudz ar to, ka turpinam dzīvot. Tas arī viss? Jā, tas arī viss. Naivums nav slikts, ja neizslēdz intelektu, un tā var daudz pārfrāzēt, bet ne jau tam ir vislielākā nozīme. Nozīme arvien ir katram pa savam. Vienkārši, šorīt man liekas, ka dzīve ir, un tas jau liekas daudz.