Reizēm liekas, ka neko vērienīgu vairs tiešām nevajag. Tas ir tā - ej un uzņem pāris iedomāti poētiskas bildes, pie sevis priecājies pa mazam gabaliņam. Un viss. Tas arī viss. Jo... ir labi. Neko daudz nevajag. Nevis tāpēc, ka pamatā ir vilšanās un vairs negribas. Nē. Kaut gan, pa kādai vilšanās sajūtai jau arī piemeklē, protams. Bet ir labi tāpat vien, tāpēc, ka ir labi, un viss. Varbūt tā ir kāda redzes mainība, kas šobrīd liek būt tādos ieskatos. Ir pat mazliet pārsteigums. Jo bijis tik ierasts žēloties un žēlot sevi. Tagad arī atgadās. Tomēr ir arī kāda pārmaiņa. Tā, it kā būtu pieņemts lēmums, lai kādas sadzīves lietas arī notiktu, izbeigt vienmēr justies sliktāk kā iespējams. To nevar apgalvot par ikkatru situāciju. Drīzāk tas ir atvieglojums par to, ka vispār kaut kad iespējams nejusties arvien sliktāk. Ka ir pāris mazās lietas, kas šķiet patīkamas. Ka ir pāris cilvēki, ar kuriem var pārmīt pa vārdam. Ka ir iespējams kādreiz pasmaidīt. Ka var doties pastaigās un vērties augšup - domās patverties.