Šorīt palodāju pa Facebook fotogrāfu lapām, papriecājos, cik dažādi rokraksti - kontrastaini ietonēti, blāvi ietonēti, melnbalti, pelēkpelēki, uz glamūra pusi - skaisti, tik daudz labu lietu, un daba skaista, paliek arvien skaistāka. Rudens sākums ir kā pasaka, augusta beigas, septembris, oktobris! Patīk maijs, jūnija sākums un tad rudens sākums. Arī ziemā gan ir tie īpašie brīži - tikko uzsnieg, smalkas vērpetes, apledojums un saule uz tā, vispār sārta ziemas saule auksti zilganās debesīs. Tajos brīžos kaut kā ir vērts... dzīvot, būt, spiest slēdža pogu, pēc dzert siltu tēju, kafijot.

Viss kopumā reizēm liekas tik sirreāls, nezinu kā, bet lāgiem tiešām pārņem dejavu jeb neticamības izjūta, ka kaut kas tas jau ir noticis vai arī, ka tas ir kaut kāds sapnis, kaut kāda pāreja starp domām un sadzīves realitāti. Bija tāda bērnu filma, kaut kas par pāreju, fantāzija, ka zēns nokļuva pārejas pasaulē un meklēja tēvu, viss tāds mirdzošs un vienlaikus spokains.