Tas vienkārši notiek. Varu dažādi mēģināt izgrozīties, varu apzināties lietas, varu arvien mācīties, būt ceļā, visu laiku, nepārtraukti procesā, pa solim vien, pakāpeniski. Un vienlaikus vienmēr var sanākt arī kaut kas neveikli, kaut kas ne tā, pārsteidzīgi, cilvēciski kaut ko nespējot. Un tad ir šī te jau notiekošā neveikluma mācīšanās pieņemt. Esot tur, kur esmu. Redzot, ka dienas ātri satumst un ātri paskrien, pieredzot mirkļus, cik gaistoši, cik ātri dažreiz paiet nedēļas, nemanāmi, un citreiz, cik ilgi velkas stundas. Un tas viss kopumā. Ne tikai kāda viena no izpausmēm. Un kaut kur manī pa reizei iepīkstas arī mans ego, arī tas vēl, jo nav jau pavisam izzudis. Un - viss. Daudz tu vari un lāgiem neko nevari. Sadzīvo. Esi. Turpini būt. Stāvi tur nokaunējies vai stāvi tur paguris vai stāvi tur nezinošs, cilvēks, un pieņem. Un ir arī gaiši. Noteikti. Gaiši pat tajā, ja kļūdies, paklūpi, dzer vakarā un no rīta sāp sāns, ja apzinies, ka kaut kur vajadzētu darīt vairāk, nevari, zini, ka tā ir tā lieta, līdzīgi, kā vēl citas lietas, par kurām esi atbildīgs. Nevis slikts, nevis vainīgs, atbildīgs. Mācos.