Anna Voskampa “Tūkstoš dāvanu. Uzdrīkstēšanās dzīvot pilnīgi tur, kur esi”

   “”Dāvanu saraksts”. Iesāku šo srakstu. Pierakstu nevis dāvanas, ko vēlos, bet gan tās, kas man jau ir.

     1. Rīta ēnas uz vecajiem grīdas dēļiem
     2. Ievārījums ar kaudzi uz grauzdiņa šķēles
     3. Zilā sīļa kliedziens egles galotnē
   Tas ir sākums, un es smaidu. Pati nemaz nespēju noticēt, kā es smaidu. Tās taču ir pavisam parastas lietas, un varbūt es pat nesaprotu, ka tās tiešām ir dāvanas, iekams uzrakstu, un tad tās tieši tā izskatās. (..) Šāda pierakstīšana – tā ir tāda kā... mīlestības izritināšana.
    Tā var derēt kā uzlieta.
     16. Floristu veikaliņa zaļo lapu dzīvības smarža
     17. Viņa veco ceļu krakšķēšana
     18. Vējš, kas matos ienes apkārtējās dabas smaržas
   Un tad, kad visa māja jau guļ ciešā miegā un vienīgi suns ārā mauriņā rej kā traks, lūkojoties uz auksto, apaļo mēnesi, es domās pārskatu pirmās dienas sarakstu, dažas no tūkstoš dāvanām. Atkal redzu dienas pieturas punktu, un tie kļūst par miniatūru dzīves albumu. Šī saraksta rakstīšana ļauj man justies... laimīgai. Augu dienu. Es tik tikko spēju noticēt, ka to panāk šī plūstošā apziņas straume, upe, no kuras dzeru un kurā veldzējos.” (48.-49.lpp.)

   “Gribu iemācīties būt pateicīga, neņemot vērā to, vai manas rokas ir pilnas vai tukšas.” (51.lpp.)

   “Tieši pateicība vairo prieku un padara jebkuru dzīvi nozīmīgu, un es alsktu pēc tā.” (52.lpp.)

   “Un, lai mācītos, vajadzīga vingrināšanās – dažkārt apnicīga vingrināšanās.” (59.lpp.)

    “Dažreiz es paņemu fotoaparātu, un tas ir āmurs.

   Objektīvs ir mana tinte, kameras acis ir sensors, un pikseļi rāda attēlu. Ieslīdinu fotoaparātu kabatā, tādu plānu “ziepjutrauku”, un tas ir vēl viens paņēmiens, kā veidot hroniku, kā piespiest acis atvērties, kā saņemt mirkli ar godbjīgu pateicību.” (60.lpp.)