Sāku lasīt vairākas grāmatas vienlaikus.

Greiems Simsions "Projekts Rozija", Viljams Brūss Kamerons "Ziemassvētku suņi" un Osho "Par seksu".

Un visi labi, visi mīļi, kā ir sacīts kādas cita izdevuma virsrakstā. Rozija ir pat mazliet ekstravagants darbs, par vīrieti sirgstošu ar kādu autisma paveidu, kurš visai burtiski uztver apkārtējo sacīto un izjūt grūtības socializēties, tāpēc nolemj atrast sievu ar anketēšanas palīdzību, un tad, kā nu tas viss izvēršas, cik brīžiem komiski, labestīgi. Suņi ir ļoti atvieglinošs stāsts, tik ērti nesarežģīti lasīt, ka ķermenī (acīs, skaustā) gandrīz uzreiz momentāni iemājo tāds atslābums, ka var pasmieties un labpatikā noņurdēties. Sekss nav gluzi mana prioritāte, lai vai kā šo apgalvojumu varētu pēc tam izvērst un apvērst, vienkārši biju kaut ko senāk pašķirstījusi no Ošo un tāpat šoreiz pašķirstu, ir savādāk nekā pāris citās lasītās grāmatās par tematiku, visai nereālistiski vietām, bet tagad taču vārda brīvība, un slikti jau nemetas, tāda dzīve, dažnedažāda izpausmēs.