Visi kādreiz jūtas nederīgi, neiederīgi. Tas uznāk. Vienkārši. Nekas neparasts. Biežāk, retāk. Ir vēlme pēc kāda atkāpšanās ceļa. Tas ir, falsifikācijas. Šķituma, ka kaut kas nav īsti labi. Un tad tas tiek izteikts, ka gribētos savādāk. Bet nekonkrēti, runāšanas pēc. Visbeidzot ierastie motīvi turpinās. Tā arī šodien. Tāds egoistisks "klau", un tālāk nekā, "jūs, pārējie" dzirdējāt, bet neko nevar darīt, dariet ko gribat. Zinu, ka vajadzētu retāk šādi. Ka patiesi jābūt arī pateicībai, tai jātiek izteiktai. Jo apkārtējie nav nodalīti, atšķirti, mistiskas esamības. Visur ir dzīva pulsācija. Jāpateicas. Ne vienmēr tieši. Vienkārši tikpat vienkārši kā būvējot atkāpšanās ceļus. Tas ir skaisti, ka citi pastāv, tas arī kliedē bažas, tomēr tieši mijiedarbībā rodas gan egoisms, gan spēja atiet. Vienatnē reti. Un jāaizdomājas. Jāpaskatās acīs. Paldies, dzīvei! Darbs, lai vai kāds, ietver citus, un citi ir īpaši. Paziņas ir interesanti, arī pieņemoši, tik daudz, cik var un cik varam. Vakarā bija laba saule, rozīga pamale, nekāda kiča, viss no dabas, par dabu. Tās pāris minūtes ieelpojot, palika taisnīguma sajūta, mirklīgi, bet vienlaikus arī gandrīz no nekā. Un rīti tāpat to dod, mirklīgumu, kas palīdz.