Sūrreālisms

Dienvidkorejiešu režisora Kim Sung-ho filma Geoul sokeuro (jeb "Into The Mirror") žanriski ir Detektīva krustojums ar Horror, bet pēc būtības ir oriģināla filma, kura daudzās, senās filmās aplūkotās spoguļu šausmas definēja citā pakāpē, piedāvājot skatītājam smalku spoguļattēla psiholoģisko interpretāciju. Tā ir viena no interesantākajām filmām ne tikai stāsta, bet arī (tieši) kinematogrāfiskā izpildījuma ziņā.
Filmas stāsts ir par slepkavību, tās izmeklēšanu un paralēlu cilvēka esību abās spoguļa pusēs - par cilvēka atspulgiem ne tikai fiziska spoguļattēla veidolā, bet arī (un vairāk) par tā atspulgiem psiholoģiskā kontekstā, kā arī sabiedrībā un vidē. Tāpat filma ir par spoguli kā logu starp šizofrēniski paralēli eksistējošām pasaulēm, kurās paralēlie tēli satiekas tajā brīdī, kad tie viens uz otru skatās spogulī. Un viena no filmas stāsta šķautnēm - "aizspogulija" jeb spoguļa otrā puse kā paralēls izplatījums, kurā dzīvi ved mūsu paralēlās personības ar fizisku ietekmi uz šaipus spogulim esošo spoguļattēlu vai arī kā vieta, kur viena mūsu esības daļa ved un turpina vest dzīvi pēc otras esības daļas bojāejas. Vieta, kura katram ir citāda – tāda, kādu to atspoguļo aplūkojamā subjekta psihe.
Filmas vērtību ceļ ne tikai spoguļa šausmināšana ar dažādiem lieliskiem kinematogrāfiskajiem trikiem, bet arī tas, ka filma ir arī par cilvēka psihi un tās glorificēto, mītizēto un mistificēto saistību ar spoguļattēlu gan tieši, gan metaforiski. Filmā ir ne tikai nozieguma un vaininieku pētniecība, bet arī cilvēka psihes, uztveres un paralēlā izziņa. Bet tas ir tikai stāsts - protams, pats par sevi tas ir aizraujošs, saistošs un labi nostrādāts, bet pašlaik runāju par filmu - kino mediju, kurš kādu stāstu padara par labu vai sliktu kino. Un šis, kā varat noprast, ir lieliska kino piemērs.

Kinematogrāfiski šīs spoguļpasaules mijiedarbojas tāpat kā stāstā jau no paša filmas sākuma, kad kamera eleganti ceļo no vienas spoguļrealitātes uz otru. Vērīgs skatītājs noteikti pamanīs sevis lutināšanu ar daudzajām detaļām filmas laikā - piemēram, daudz lietu un ainu tiek rādītas spoguļattēlā, tādējādi norādot un simbolizējot skatu uz mūsu pasauli no spoguļa otrās puses; filmā novērojamas vairāk vai mazāk izteiktas, vairāk vai mazāk simboliskas pārejas no vienas spoguļa puses uz otru, spēlējoties ar notikumu interpretāciju un simbolismu.
Bet bez spēlēm ar šausminoši labi atstarojošām virsmām, filmā ir arī kinematogrāfiskas rotaļas ap cilvēcības spoguļiem sabiedrībā - bieži taču novērojam to, ka cilvēki vēlas līdzināties citiem, kurus izvēlējušies par saviem etaloniem - apzināti vai neapzināti kopējot tos, tādējādi radot dzīvus to spoguļattēlus. Sevišķi jau nu tīņu vecumā, kad jaunā personība izvēlas sev elku. Režisors Kim Sung-ho piedāvā arī šādu gardu spoguļa un cilvēcības metaforu, simbolismu, kurš savā kinematogrāfiskajā izpildījumā dažbrīd lieliski konfliktē ar vispārpieņemto ainas un kadrējuma struktūru, radot gardu maindfaku - piemēram, simetriski iekārtotie detektīvu galdi, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, norādot uz muļķīgā detektīva tieksmi būt par sava vadītāja spoguli; dvīņu modeles ar simetriskiem tērpiem, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, nemaz nerunājot par simbolisko dvīņu spoguļbūtību kā tādu – lieta, kura filmā ir vairāk kā eleganti apspēlēta. ( ... tālāk ... )

Vilciens un dzelzceļš pļavas vidū. Uzrāpjos uz pirmspēdējā vagona un ar tiešu mašīnīsta svētību uzsākām ceļu. Viens no vagona pēdējiem riteņiem negriezās - bija pārlieku ierūsējis. Man sametās nedroši, bet turpināju ceļu, sēžot jāšus uz sarūsējušās kravas mucas vagona.
Bija uzņemts krietns ātrums, līdz redzēju šķēršļus - stabus un elektrolīniju. Sāku manevrēt un izvairīties, veicot rodeo cienīgus trikus. Bet zem tilta tomēr nenoturējos un nokritu, paliekam karājoties pie kādas atlūzušas tilta caurules. Tā bija kā rene un ar savu gredzenu turējās pie citām spīdīgām un jaunām caurulēm, kuras bija pie griestiem, ļaujot pa tām slīdot, izvairīties no ķīmiskajām briesmām zem kājām dažādu toksisku un skābes peļķu izskatā.
Kāda mākslīga balss nosauca un aprakstīja katru no tām un ar šo cauruļu sistēmas palīdzību man izdevās pārvarēt visus šķēršļus.

Bet joprojām bija jāgaida vilciens. To arī darīju. Nākamais mans vagons bija kāda milzīga trapecveida tvertne. Un sēdējām uz tās mājām - es un kāds svešinieks. Vagons bija reizes 5 augstāks par iepriekšējā vilciena mucas vagonu un es nodomāju - ja jau šāds milzīgs vagons tiek cauri visam, tad kamdēļ es baidījos no tiem šķēršļiem, kuru dēļ nokritu?
Lai nu kā, arī te nācās pieliekties, lai galvu nepazaudētu elektrolīnijas dēļ, nācās arī karāties kā karogam pie vagona sāniem, kad elektrolīnija bija pārāk zemu, un censties nepazaudēt kājas ceļmalas metāla stabos...
Rūsa bija pieteikusi vagona malas un tās sāka locīties kā konservu bundžas vāki, uz kuriem bija liktas mūsu dzīvības, kad elektrolīnija tik tikko neskāra vagona augšu.
Veiksmīgi pārvarējuši nāves briesmas un veselā sastāvā drīz bijām vagona iekšpusē un turpinājām mierīgi baudīt braucienu, līdz nokļuvām galā.
Mērķis: kāds objekts. Nodevos tā pētniecībai gaišajā rīta gaismā, lēnām dodoties uz priekšu. Izpētes laikā sastapu
kādus bērnus, kuri neticami veikli kāpelēja pa bīstamajām konstrukcijām. Saņēmos arī drosmi un pats sev par pārsteigumu drīz vien atrados augstākajā punktā tajā angārā, līdzās zēnam, ar kuru aprunājos un smējos, ka nu ir sūdi - kā es tikšu lejā? Par laimi tur bija nepieklājīgi gluda un branga armatūra, pa kuru varēja glīti nolaisties lejup. ( ... tālāk ... )

Sanatorija Baltezers, apvienojumā ar Cēsu sanatorijas internātskolu un Krimuldas sanatoriju.

Ierodos kārtējo reizi uz sanatoriju un, pa ceļam uz istabiņu, sastapu ne visai draudzīgu kompāniju pie durvīm, kura neatņēma manu sveicienu... Sasniedzu galamērķi un iekārtojos tajā -omulīgas vasaras krēslas pilnajā telpā ir kādas 5 gultas un mana gulta nolikta pie loga, paralēli tam un perpendikulāri telpai.
Nolieku mantas un citādi iekārtojos.

Pēcāk pametu telpu un dodos laukā, savās gaitās. Iespējams, ka pastaigāties un citādi novērst domas par to, ka atkal esmu šāda tipa iestādē un ka drošības labad neesmu paņēmis savu videospēlēšanās aprīkojumu...

Pēc kāda laika, kad apkārt jau ir tumsa, atgriežos istabiņā no pilsētas izpētes, un aptuveni iepazīstos ar istabiņas biedriem. Notiek sarunas par visnotaļ šauro un zemu griestu telpu, dzīvi un citām lietām.
Bet tad sākas interesantās lietas - neesošā, bet skaidri redzamā augstumā ieraugu durvis, kuras varētu būt pieejamas ar attiecīgā instrumenta palīdzību. Paņēmu kāpnes un telpas vidū piestutēju tās pie durvīm, kuras ir aptuveni 2. stāvā augstumā - krietni augstāk par griestiem.
Ieeju jaunatklātajā telpā un man pievienojās citi.
Drīz visi esam mazākā telpā, kura atgādina mākslinieka darbnīcu. Izpētam to, paņemot dažas interesantas lietas.
Pēkšņi kāds man rāda kādas telpas tehnisko zīmējumu, kurš atgādina būvju kadastrālās uzmērīšanas dokumentu - viss glīti uztaisīts, saliktas nervienības un citas tehniskā pieraksta estētiski pedantiskās būšanas. Pēc tam viņš noliek to papīru uz galda, bet man rodas atkārtota vēlme to apskatīt. ( ... tālāk ... )

Disc 1
1. Grief Of The Unclean I - 04:42
2. Grief Of The Unclean II - 03:26
3. Grief Of The Unclean III - 07:53
4. Grief Of The Unclean IV - 06:10
5. Grief Of The Unclean V - 07:53
6. Grief Of The Unclean VI - 14:21
Disc 2
1. The Great Unwashed I - 07:24
2. The Great Unwashed II - 10:05
3. The Great Unwashed III - 08:31
4. The Great Unwashed IV - 07:43
5. The Great Unwashed V - 07:24
6. The Great Unwashed VI - 04:31

40% Šausmu stāsts + 41% Dark Ambient + 10% Industrial + 9% Metal, 2009. gada 16. janvāris


Apvienība no Apvienotās karalistes, kura savā skanējumā līdz šim apvienoja tumšāko no Dark Ambient, nesaudzīgi netīrāko no Industrial un spēcīgāko, skaudrāko no Black Metal, visam klāt piemetot lirisko bāzi par tādām tēmām kā abstrakcionisms, bojā gājusī vai ejošā urbanizētā, industriālā vide, Lovecrafts un Silent Hill, radot tādu kopumu, kuru varētu raksturot kā Akira Yamaoka + Lustmord + Blut Aus Nord.

Tā tas bija līdz šim. Bet šajā gadījumā – labi ierunāts, tumšs un stindzinoši sirreāls stāsts pus otras stundas ilgs (tajā ir psiholoģijas, Urban Exploration elementi, halucinācijas, personiskā elle, psihes radīti tēli, dēmoni un mistiskais, kā arī mīti un simbolismi, abstrakcionisms), iepīts Dark Ambient/Industrial matērijā ar pavisam, pavisam nelielu Metal piedevu. Šādu radījumu ir grūti pat par mūziku nosaukt, lai gan tā nemitīgi pavada stāstu.
Prātā nāk, manuprāt, trāpīgāks apzīmējums – sasodīti lieliska audiogrāmata, kuras prozaiski netīro, mākslinieciski vulgāri intelektuālo, estētisko, psiholoģisko, mistērisko un gaļaino saturu paspilgtina pavadošas šausminošas, viegli plūstošas un stindzinošas skaņas no Dark Ambient un Industrial plauktiem, kā arī pa retam ģitāru agresīvi tīkamās frekvences. Klausoties stāstu, izjūtu pulsējošas baiļu tirpas un sazīmēju ietekmes gan no Lovkrafta, gan Silent Hill un arī no Jacob’s Ladder.
Rezultāts – tīras šausmas baudīšanai, kuras skan līdzīgi kā lieliskā, tumšā un avangardā Zoetrope īsfilma.
Tīkami ir baudīt gan pašu stāstu, gan tā stāstītāju, kā arī to audiālo pavadījumu – viss ir prasmīgi salikts kopā, radot visnotaļ unikālu un avangardu darbu. Nekad vēl Dark Ambient savā audiālajā izpausmē nav bijis tik baiss un tieši stāsts piešķir simtiem papildus šausmu!

Minētie 6% Metal tā īsti parādās tikai skaņu celiņos ar nosaukumiem The Great Unwashed II, III un IV, un tā ir ierastā TAOP skaņa ar Blut Aus Nord un sirreālisma piesitienu, tikai šajā gadījumā lirikām skaņdarbā ir pavisam citāda nozīme un prioritāte.

Lielisks stāsts un darbs ar lielisku pēcgaršu.

Stāsts ir par vairākiem spēlējamiem protagonistiem, kuri savādā veidā tiek iesprostoti Yamijima salā pēc asinssarkana cunami, kurš iznīcina ostu un šķiet, ka arī visu dzīvo uz salas, izmainot to. Katram tēlam ir savas stiprās un vājās puses, kuras būs jāliek lietā spēles laikā.

Ņemšu un apgalvošu, ka Siren spēles ir vienas no pašām grūtākajām Survival Horror žanrā, ja ne pašas grūtākās - tikko izgāju otro daļu un pirmā neizieta man stāv plauktā jau ļoti labu laiku. Siren ir arī viena no tām retajām spēlēm, no kuras burtiski pil atmosfēra - tumšas pasaules, iesprostotas savādā, sārtiem un sēpijas toņiem izgaismotā realitātē un pamestībā, tālumā spīdošs tornis ar savādi sārtu auru, nepārtraukti līstošs lietus, visapkārt pa retam dzirdamās Shibito un Yamibito skaņas (antagonisti, kuri ir dzīvi mirušie, bet ne zombiji, un kuri nav nogalināmi, jo ir jau miruši – viņus var tikai uz kādu laiku apturēt, pēc tam tie reģenerējas), no kuru radītājiem, staigājot pa pamestām industriālām un civilām ēkām (graustiem), jāmēģina izvairīties pēc iespējas talantīgāk. Siren nav konfrontāciju spēle, nav šaujamgabals un nav arī Puzzle tipa spēle, lai gan sevī vairāk vai mazāk ietver minētos elementus - ir gan tuvcīņas, gan šaušana, ir arī daudz smadzeņu lietošanas un lavīšanās – cīņas, savukārt, ir kā galējās nepieciešamības risinājums. Siren 2 ir izcils Survival Horror radījums ne tikai piedāvāto novitāšu, bet arī satura dēļ.

Pie spēles novitātēm obligāti ir jāmin spēles variantu struktūra un maz izteiktais lineārisms tajā: pēc variantu iziešanas tiek izpildīti kritēriji citiem variantiem, kuri tiek atslēgti (daudzos gadījumos vairāki uzreiz), un spēlētājam atliek vien izlemt, kuru spēlēt tālāk un vai sekot konkrētā stāsta puzles gabaliņam uzreiz, vai vēlāk.
Stāsts spēlē tiek pasniegts ļoti komplicēti un kā puzles gabaliņi, kur katrs atsevišķais stāsta gabaliņš ir dokuments, priekšmets vai notikums un to kopums katrā atsevišķajā variantā. Šādai struktūrai ir visnotaļ grūti sekot līdzi, jo katrs variants būs jāpārspēlē vismaz vienu reizi un katra viesošanās reize stāsta ko jaunu un katrā spēlēšanas reizē ir citi uzdevumi (ja vien izpildīti iepriekšējie) un mērķi variantā, turklāt tas, vai varēsi sekot konkrētajam pavedienam tālāk, ir atkarīgs no tā, kas darīts un kas atrasts iepriekšējos variantos. Ja nebūs izpildīti pavediena turpināšanas kritēriji, būs jādodas to medībās citos variantos, sekojot norādēm iekš Link Navigator, iegūstot šos progresam nepieciešamos elementus, kā arī jaunus stāsta puzles gabaliņus. Katram protagonistam ir sava vieta spēlē, savi stāsta pavedieni (laikā nesaistīti ar citiem, vismaz ne gluži lineārā izpratnē) un devums lielā stāsta izpratnē. Un šīs šķietami haotiskās struktūras dēļ atsevišķie stāsta puzles gabaliņi nereti veido pamatīgu haosa kaudzi, kuru tomēr salikt ir iespējams un ir aizraujoši to darīt. Ģeniāla, nelineāra struktūra un stāsts kā mīkla.
( ... tālāk ... )

Silent Hill: Homecoming - jaunākais tā universa loceklis, kurš zināms ar saviem psiholoģiski spēcīgajiem stāstiem un to ģeniāli tumšo apdari, kura caur urbanās pamestības vizuāli audiālo prizmu spēja tumši paust cilvēka psihes neizdibināmi dziļās un komplicētās spirāles, aizas un korelācijas. Pastāv viens jautājums – vai jaunā daļa, ņemot vērā izstrādātāju maiņu (kas nozīmē Horror žanra apakštipa maiņu), ir gana bagāta, lai to varētu saukt par Silent Hill vārda nesēju? Vai sestā daļa šajā universā ir kas vairāk par atraugām cita tehniskā izpildījuma ietvaros?

Nav jābaidās teikt, ka arī uz Silent Hill attiecas maģiskā triloģijas dogma, kuru nav spējīgs mainīt pat The Order kults, proti, ļoti bieži ir novērojama loģiska notikumu un materiālu kopa, apstāklis, kurš liecina par to, ka pat izcili spēcīgas idejas ir spējīgas kvalitatīvi dzīvot vien tikai trīs ciklus, neriskējot iedzīvoties sevis atkārtošanā un atraugāšanā, piespiežot savu tēlu transformēt nebijušās un nereti neveiklās un ne līdz galam sakārtotās un dzīvotspējīgās manifestācijās. Līdzīgi ir arī šajā gadījumā - pirmā līdz trešā daļa bija tā jaukā, asiņainā un baisā spēle ar vēl baisākiem stāstiem, kuri tika apcerēti caur urbānās pamestības caurstrāvotu, simbolisku norises vietu un tēlu šķautnēm. Katrā daļā staroja idejas, detālisms, pārdomātība, izsmalcinātas idejas un cilvēka psihes pārsteidzošā daba.
Ceturtajā daļā jau bija jūtama manāma nobīde no minētajiem kritērijiem gan satura, gan izpildījuma ziņā - tā bija daļa, kura jau skaidri rādīja SH idejas nu jau pasauso aku - visa dzīvības sula bija ielikta pirmajās trīs. Šī sula izrādījās gana spēcīga un vitāla esam, lai ietekmētu dažādu mākslinieku radošos garus - gan mūziķu (Metal un Dark Ambient, Industrial žanrā), gan režisoru, gan mākslinieku un rakstnieku - visapkārt pasaulē ir dažādas ģeniālā Akira Yamaoka darba apceres dažādu mūzikas žanru formā, Keiichirō Toyama un Masahiro Ito iedvesmoti fanfīki, Takayoshi Sato talanta pielūgsme dažādu amatieru filmu formātā... Vienā vārdā – Team Silent aiz sevis atstāja ne tikai unikālas un absolūti lieliskas spēles, bet arī ārpus tām ļoti labi dzīvotspējīgas idejas, kuras apsmadzeņoja un turpina apsmadzeņot dažādi mākslinieki Zemes virsū. Par spēcīgāko Team Silent pielūgsmes manifestāciju var minēt geimera un SH fana Cristophe Gans neatlaidīgos centienus daudzu gadu garumā lolojot, dzemdinot, saskaņojot un radot visnotaļ godpilno Silent Hill bezgalīgo stāstu interpretāciju tīkamā, estētiskā filmas formātā, kurā tika apvienoti daudzi SH pasaules elementi: gan drāma, gan spriedze, gan J-Horror, gan mistērija, paralēlās realitātes, detektīvs un piedzīvojumi, kopā ar pārējo filmas veidotāju lielisko kopdarbu radot neaizmirstamas stundas kinozālē un stundu dekādes mājās, baudot filmu DVD formātā. Līdzīgi kā Team Silent oriģināldarbs – filma radīja vielu pārdomām un oriģinālo darbu reinterpretācijām. Lai nu kā būtu ar to filmas patikšanu, šo kino gabalu savā ziņā var vērtēt kā sākotnējo (Team Silent) idejas avotu noslēdzošo ventili, kas, lai gan nebija Team Silent radījums, tomēr teju bezgalīgi tika skaņots ar Konami, tādējādi filma ieguva kaut necik oficiālas interpretācijas un atkārtošanas dabu.
( ... tālāk ... )
( EDIT@2009.08.19, 11:35 - Spēles OST recenzija )
 

Noskatījos šo radījumu, kurš man drīzāk bija kā korejiešu oriģinālfilmas Geoul sokeuro (2003) reklāma - Mirrors esot tās rimeiks un, zinot ASV kino mašinērijas tendences, pilnīgi šādam apgalvojumam piekrītu un to apstiprina korejiešu filmas scenārija kopsavilkums: "An ex-cop now working as a security guard in a shopping mall tries to uncover the secret behind a series of mysterious deaths linked to mirrors" - teju identisks plots.
Lai nu kā, korejiešu darbs ir ielikts pērkamo filmu sarakstā - neesmu to vēl redzējis, tamdēļ patreiz varu runāt par Mirrors bez salīdzināšanas ar "iedvesmas" avotu:

Sākotnēji mani atbaidīja tipiskās amerikāņu sejiņas, no kurām vien staroja dekādēm sakņotais un ļoti bieži iekš šī žanra kino (Amerikas izpildījumā) novērotais apgalvojums: "Horror is cheap" (sevišķi labi atspoguļojas kontekstā nievājošā terminā “Horror Flick”) - nešķita, ka Kiefer Sutherland, Paula Patton un Cameron Boyce der iekš šausmu kino - varbūt esmu pārāk noguris no amerikāņu centieniem savienot šausmas ar seksualitāti... Un tomēr bija patīkami secināt, ka šis negatīvisms pamazām, ritot filmai, aiziet spoguļu otrajā pusē.

Interesants stāsts, kurš varētu pretendēt uz godpilno psiholoģiskā šausmu kino plauktiņu, ja vien akcenti tiktu salikti trāpīgāk. Bet labs vērotājs arī bez akcentiem spēs samest filmu pa žanriem, jo stāstā bija samērā daudz no psiholoģiskā.
Diemžēl visa filmas stāsta psiholoģiskā daile tika slēpta aiz kaudzes paredzamām "boo" un spoku gala šausmām, kuras tomēr tika veldzētas tīkamā, atmosfēriskā krīpīguma mērcē, radot visnotaļ elementiem bagāta šausmu kino garšu – bija i “spoki” (pēdiņas, jo tie nebija gluži spoki), i sirreālais, i apsēstība, i izdzīvošanas instinktu kacināšana, i asinis un gaļa – tīkama šausmu recepte, bet tieši tā paredzamība atņēma filmai daļu burvības, liekot domāt par to, ka korejiešu darbā noteikti nebija šādas klišejas. ( ... tālāk ... )

Viena no retajām dāvanām, kuru esmu radījis pats un dāvājis tik tiešām no iekšām. Viss sākās aptuveni 2005. gadā, kad strādāju savā pirmajā darbā - SIA Habulons, Saldū. Ziemeļvalstu (Zviedrijas, ja nemaldos) uzņēmums, kurā tika ražotas mēbeles no koka - pārsvarā priedes. Strādāju sagatavju cehā par telferistu, zēmeristu un palīgu - ko nu katru reizi vajadzēja un ko lika. Bet pārsvarā mani tur varēja atrast ar austiņām, klausoties mūziku, kuru tolaik saucu par Metal (SlipKnot, System Of A Down, Korn, u.c.) un turot rokās pulti (geimeriski, ne?) - braukājos ar telferi, transportējot ar to dažādus kokmateriālus no punkta A-Z. Vienmuļš, bet ne tas sliktākais darbs - reiz atradām sikspārnīti un ar to gājām baidīt maiņas sievietes, hehe. Un vēl tur mēdzām iedzert naktsmaiņās - sevišķi tajās, kad aiz loga bija -30. Bet ne par to ir stāsts.
Īstenais stāsts: no uzņēmuma galdniecības ceha paņēmu izbrāķētās sagataves, no kurām bija paredzēts taisīt tapiņas, šķiet. Aizvilku tās līdz mājām, pa ceļam vērojot pirmo ziemeļblāzmu manā mūžā. Vēlāk no tām uztaisīju attēlā redzamās dāvanas pamatni - uz cita puļķa uzmaucu smilšpapīru un pret šo darba rīku berzēju citu puļķi, iegūstot kāroto izdilumu otrajā puļķī. Darbību atkārtoju, iegūdams daudz tādu detaļu, kuras saliku un salīmēju kopā šajā pamatnē. No sākuma bija doma taisīt strūklaku, ja pareizi atceros - biju sācis darbu pie maziņa ūdens pumpja. Bet iecere apstājās. Šķiet, ka kaut kas nesanāca kā vēlējos. Tad nu tā arī šī pamatne palika neaiztikta līdz šā gada ziemai. ( ... tālāk ... )

Nu jau kādu neilgu laiku savu muzikālo baudījumpreferenci varu apzīmēt ar vārdiem avangards Francijas Black Metal. Attiecīgās valsts Black Metal papētīšanu (1080 bandas, ļoti plašs lauks izpētei) iedvesmoja avangardie mākslinieki zem nosaukuma Blut Aus Nord ar Vindsval priekšgalā. Tā nu aizpētījos līdz Wolok ar lieliskā Anti Life Terror split ieraksta palīdzību, kurā talantus savienoja tādas bandas kā Sons Of Fenris, Reverence (Fra) un paši šizīgie Wolok.



1. A Virtual Black Hole Called Wolok; 04:59
2. Universal Void; 04:58
3. Nihil; 04:53
4. Intelligence Swallowed; 06:28
5. Last Breath; 01:22
6. Oblivion; 06:34
7. End Of All; 06:02

Tieši ar minēto split un šo Demo, kas ir pilna albuma garumā (pirmajā albumā ir identiska dziesmu liste - skaņai gan jābūt nopucētākai) uzmanības akā iekrita Wolok ar savu dīvaino skaņu, kuru varētu raksturot kā labu, dīvainu un citādu bleķi iz Francijas, kurš atgādina Horror filmu/videospēļu OST, kam klāt pievienots tīkami netīrs un šizīgi spēlēts, avangards bleķis vidēji ātrā izpildījumā.
Par dīvainu to padara ne tikai kopējā skaņas aina, kuru par savādu padara producēšanas un taustiņu lietošanas īpatnības, bet arī tīri Metal daļa - tradicionāla Black Metal radīšana vietām mijas ar Doom Metal raksturīgām pasāžām, Tehnical Death Metal raksturīgām struktūrām, basa spēli un vokālu, kurš estētiski noslēpts aiz interesantas sintētiskas apdares un skan attālināti, ļauni un piepildoši.
Arī produkcijas darbs, kā jau minēts, ir interesants - Wolok skaņas Metal porcija ir glīti sasmērēta, bet joproprojām visu var dzirdēt, saprast un sekot līdzi, bet ar dzidrāku skaņu ir apveltīta Wolok sintētiskā puse, kura rada dīvainas, klasiskajam šausmu kino vai Survival Horror videospēles mūzikas celiņam raksturīgas skaņas. Frankenšteinīgi gore-tehniski, Drakulīgi izsmalcināti un tumši, un Werewolvīgi zvērīgi - gards skaņas kokteilis, kuram netraucē (taisni otrādi) skanējums, kurš raksturīgs mp3@128KB/s CBR.
________________________________


1. Mesmerize (Absurd Introduction); 00:36
2. Memento Finis; 06:30
3. Apex Of Mockery; 05:36
4. Phallus Absconditus; 07:37
5. Mankind Euthanasia; 12:40
6. Wormz 07:43;
7. Voice Of God (Futile Conclusion); 02:28

Otrs bandas albums ir caurcaurēm augstāk aplūkotā demo labāko tradīciju turpinātājs un grupa šeit nedaudz vairāk paspēlējas ar savu interesanti producēto skaņu, radot biezi tumšo skaņas telpu, caur kuru pat ektoplazmai un gaismas stariem netikt cauri. Wolok liriskā bāze - patīkama atpūta no prātā vājas zaimošanas, tā vietā nedaudz abstrakcionisma un intelektuālākas zaimošanas, nedaudz no simbolizētas iekšu paķidāšanas, veldzējošas mizantropijas. Tīkami. Wolok - avangarda manta no Francijas.

Ir aptuveni 1970. gadi. Pamesta un dekadences glāstiem atstāta Amerikas mazpilsēta kalna pakājē ar tai raksturīgo apbūvi: platas ielas, viensētas, kuras piekļaujas cita citai un kurām pretim ir mauriņš un koki, tuneļi/caurbrauktuves un dažas daudzstāvu ēkas, kurās galvenokārt mitinās veikali un iestādes. Ierodoties pilsētā, mūs sagaida mistēriska migla, neizskaidrojams sniegs un neizprotama, ko savādu vēstoša aura, kuru pavada savādas, industriālas čīkstoņas troķšņi, rūsas skaņa un pamestības laika zoba izklaidējošās darbības - visapkār ir jaušama pamestība, grausti un populācijas neesība, bet ne neapdzīvotība. Turklāt atklājas, ka visi ceļi ārpus šīs estētiskās, pamestās pilsētas ir burtiski nogriezti - tie pēkšņi un stāvus beidzās, atsedzot vertikālu bezdibeni zem ielām. Tiem, kas iemaldījušies šajā tumšajā, groteskajā pilsētā, atliek viens scenārijs: izdzīvot un atrast ceļu ārpus šīs sirreālās tumsas un pamestības pārņemtās pilsētas, mērķu sasniegšanai meklēt resursus, taupīt tos un stratēģiski pārvaldīt, un pa ceļam gūt Urban Exploration priekus, apmeklējot miglas un nelaikā sniegošā sniegā tīto pilsētu dienas laikā, gan nakts laikā, kā arī alternatīvas realitātes groteski tumšajā [ne]būtībā, kas ir savāds realitātes spogulis ar saviem elementiem, likumiem un mainītiem realitātes atspulgiem. Visapkārt bez glītās, spocīgās un sulīgi baisās pamestības mūs pavada groteski tēli, kurus radījis kāds prāts. Lai izdzīvotu, nākas ļauties notikumu gaitai un gūt grotesku bradājuma pieredzi gan visās unikālās atmosfēras pildītajās Silent Hill esībās, gan abās Midwich pamatskolas realitātēs, kā arī visās Alchemilla slimnīcas izmocītajās, tumšajās instancēs, kā arī apūdeņošanas tuneļos, pamestā atrakciju parkā un krastmalā un visbeidzot - nekurienē, kurai arīdzan ir savi likumi un simboliskā nozīme. Ļoti gurda, intelektuāla un uz pieauguša, kārtīga, īstena Horror cienītāja orientēta spēle ar sarežģītu, aizkustinošu, izpēti un iztēli rosinošu stāstu. Spēles režisors: Keiichiro Toyama, Radītājs: Team Silent, Izplatītājs: Konami.

Stāsts, būtība: ( ... tālāk ... )

Interesējoties par Blut Aus Nord, uzvedu sevi uz vēl vienas franču bandas pēdām - Reverence, kura savā otrajā albumā, līdzīgi kā Blut Aus Nord, spēlē intelektuālu, eksperimentālu, industriālu, atmosfēriski bagātu Black Metal.

Apvienības iepazīšanu sāku ar otro albumu "Chamber Of Divine Elaboration" un uhh, ku gards. Skaņa, savu inkorporēto fundamentu dēļ, ir visnotaļ līdzīga BAN skaņai, taču ar citādāku, attīstošāku pieeju (cik esmu secinājis klausīdamies albumu) - tendēta nedaudz vairāk uz ātrumu, un Industriju, bet nezaudējot atmosfēru. Man pat gribētos teikt, ka skaņa ir nevis līdzīga, bet ka BAN ir nostabilizējuši cietus pamatus jaunam apakšžanram iekš Black Metal, jo BAN paraudziņam seko (BAN skaņa jau ir jaušama arī pirms pārformēšanās, kad banda spēlēja industrializētu bleķi zem vārda Vlad) i The Axis Of Perdition, i šeit minētie, man jaunatklātie, bet jau iecienītie Reverence.

Šajā albumā banda rada lielisku, atmosfērisku, tumšu mūziku, kuru līdzīgi kā BAN un TAOP gadījumā ir grūti saukt par Black Metal, tematiski filosofējot par tādām tēmām kā urbānisms, nihilisms, dekadence un vecā, labā vardarbība. Un, klausoties minēto albumu, man vienkārši nav, kur piekasīties - vietā ir gan bieza, ambienta tumsa, gan Doomizēts Black Metal, gan industrija, gan elektronika, radot savdabīgu, pat baisu skaņas kokteili, kurā mašinērijas ellišķās skaņas savienojas ar elektroniskiem ritmiem, growliem un tīriem, savādi skanošiem dziedājumiem. Elementu kopums, kurš vilinājumā ir spēcīgāks par jebkuru rekomendāciju. 2007. gada albuma Chamber of Divine Elaboration satura tumšums viennozīmīgi ir gana sarūsējis, asiņains, šķietami pamests un klaustrofobisks, baisas atmosfēras pilns, lai par tā analogu minētu Silent Hill.( ... tālāk ... )

Bija liela ēka, savā konfigurācijā levitējoša starp slimnīcu un skolu. Tās sienas rotāja krāšņi nolupušu krāsojuma un apmetuma raksts un atkailninātie metāla priekšmeti visapkārt dāvāja savu rūsu, kura dažviet tonēja apkārtni ap sevi, gluži vai uzstājīgi demonstrējot savu devīgumu. Bija neliels caurvējš, kurš neatlaidīgi ķēra pats savu sākumu, traucoties tukšajiem ēkas gaiteņiem
Segumu zem kājām klāja ierasta betona grīda. Bijām vairāki tur. Staigājām.
Drīz vien sajutu, ka man seko kāds grotesks tēls, aiz sevis mainot telpas - betona grīda transformējās par tērauda sieta grīdu, kurš atgādināja parastu, bet izturīgāku žogu, apmetums ieguva rūsas nokrāsu, bet rūsa kļuva par svaigu asiņu šaltīm. Sajūtot tuvojošos tumsu, ņēmos bēgt no šī neradījuma, pa ceļam raustot neskaitāmu slēgtu durvju rokturus, ar katru nākamo ļaujot neskaidrajam radījumam tuvoties man.

Beidzot sasniedzu kādas durvis, kuras pārmaiņu pēc bija vaļā un devos to sargātajā telpā pēc patvēruma. Šajā telpā atradu arī pārējos līdzgaitniekus un panisku baiļu mākti mēs sēdējām šajā klases telpā un apspriedām tālāko rīcības plānu.
Aiz durvīm bija jau kāds desmits šo neradījumu, kuru skaļās nelabi, dobji spiedzošās balsis lika atmest jebkādu domu par niecīgāko konfrontāciju ar šiem radījumiem. Vismaz man. Liku priekšā vienīgo izeju – jāsagaida ir laiks, kad gaisma izstaros tumsu, kad tumsa atkāpsies, līdzi ņemot savus groteskos, abstraktos radījumus.
Bet cilvēks, kurš stāvēja pie durvīm, bija citādās domās – neklausot manai gribai un notiekošā pārzināšanai viņš ar varu devās ārā un sagaidīja manis paredzēto galu savu...
Bet atlikušie turpināja būt iespiesti stūrī un gaidīt.

Tikāmies pie Stockmann un devāmies izbradāt noskatīto objektu. Nonākuši galā, konstatējām, ka objekts nudien ir pamests visā tā krāšņumā – tumšu, izsistu logu dekorēta bija šī naksnīgās, baltās ziemas tumsas ieskautā, šķietami Jūgendstilā ieturētā, no sarkanajiem ķieģeļiem būvētā ēka ar augstajiem logiem, kuru būtība saturēja sevī nedaudz no gotiskās arhitektūras un arī no cara laikā piekoptās būvniecības iezīmēm.

Pēc minūtes jau bijām noskatījuši piekļuves vietu objektam un, nedaudz padomājot, kļuvām apkārtējai satiksmei neredzami un, pametuši šī izplatījuma matērijas likumus, drīz bijām cauri vārtiem, lai to otrajā pusē, materializējoties atkal nonāktu fizikas un optikas likumu varā. Devāmies klusu skolas pagalmā un neizdevās nepamanīt svaigas automašīnas pēdas. Kļuvām vēl piesardzīgāki un tuvojāmies ēkas ķieģeļu mūra stūrim, lai tur apstātos un konstatētu, ka sētā nudien stāv automašīna – ieslēgtām gabarītu gaismām. Kļuvuši nedaudz tramīgi un nu jau nedzirdami, domājām par to, vai ir vērts izmantot izdomāto iekļuves punktu iekārotajā ēkā, vai labāk būtu doties prom un iegūt kādu novērošanas posteni – nez kamdēļ mums šķita, ka šīs automašīnas vadītāji nevarētu veikt sarga pienākumus.

Drīz jau atkal bijām veikuši savu dematerializācijas/materializācjas triku un bijām ārpus iekārotās skolas. Devāmies apkārt mūra žogam, kurš ieskāva skolu un vēl kādu objektu. Drīz secinājām, ka šis žogs drīzāk ir piederīgs blakus esošajai rūpnīcai, kuras atklāšana gan mums bija daļējs pārsteigums, jo nebija par to nekas meklēts vai zināms (vien, iespējams, lasīts), un nebija tas uzstādīts par galamērķi tuvākajiem bradājumiem. Pirmās domas par šo skolai blakus esošo, blokmāju un ielas ieskauto rūpnīcu bija, ka tā ir izslavētā LMR – par to vedināja domāt rūpnīcas vienstāva un angāru būtība, plašā teritorija un sargi vienā no galiem. Tā nu staigājām apkārt, meklēdami kādu izkārtni, kura dāsni pastāstītu par to, kas tas ir par objektu, kurš nemākulīgi slēpjas aiz mūra nožogojuma. ( ... tālāk ... )

Izlasot ir viens secinājums – baudīta tika spēcīga talanta vēl jo spēcīgāka un dzīvāka izpausme. Bet jāparunā sīkāk:

"Grāmatas tulkotāja Ina Strautniece atzīmē, ka atšķirībā no daudziem citiem šā autora darbiem tajā izpaliek pārdabiskais – te neatradīsim ne no aizkapa valstības nākušus monstrus, ne kādus citus neradījumus, taču to trūkums tikai vēl pastiprina baismu atmosfēru. Jo – vislielākās šausmas taču mīt cilvēkā pašā, viņa prātā. Īpaši tad, ja tas aptumšojies.

Bestselleru autors Pols Šeldons, pabeidzis savu labāko romānu, šo notikumu atzīmē ar krietnu alkohola devu un, neklausīdamies sinoptiķu brīdinājumos par vētras tuvošanos, sēžas pie automašīnas stūres un cieš avārijā. Rakstnieku izglābj viņa talanta kaismīgākā pielūdzēja – bijusī medmāsa Annija Vailksa, kas ir ne tikai aizrautīga lasītāja, bet arī pašaizliedzīga kopēja – viņa dziedina rakstnieka savainoto ķermeni.

Taču Annija ir arī Pola gūstītāja, kas ar neiedomājamiem paņēmieniem manipulē ar smagi ievainotā rakstnieka psihi, lai piespiestu viņu uzrakstīt turpinājumu Annijas mīļākajam romānam par Mizeriju – grāmatu, kas būtu veltīta vienīgi viņai..."

Nosaukt šo darbu par pliku šausmu prozu būtu gan autora, gan darba apdalīšana, jo šausmu elementi tur ir tikai daži no elementiem citu vidū (drāma, komēdija, piedzīvojumi, detektīvs). Bet, ja runājam par Kingu, tad zinām, ka visbiežāk uz viņa labās kājas īkšķa kabina “Šausmu rakstnieks” birku. Tas ne gluži atspoguļo autora talantu, bet vienu no spēcīgākajām tā izpausmēm gan. Un Misery nav izņēmums - kas par spēku ir šīm šausmām!!! Precizējam – divu cilvēku psihu peripetijas; pasauļu konflikts no kurām viena ir tā, kura otru tur par neveselu un otrādi, kas liek padomāt – aiz kuras trako nama sienas tad ir tā norma.

Šausmu un spriedzes brīžu tēlojumu dzīvīgumu šajā darbā var salīdzināt ar muzikālo kompozīciju struktūru - slikti un bez talanta rakstīta mūzika, ieturēta vienā izpildījuma manierē, beigu galā kļūs monotona un sāks garlaikot (ar izņēmumiem). Pavisam citādi ir ar talantu un elementiem bagātu, plūstoši mainīgu būtību, kuras ietvaros katrs struktūrelements var izpausties pa 100%, turklāt rotaļāties ar savām vietām kontekstā. ( ... tālāk ... )

Survival Horror savienojums ar Seno Ēģipti - nevarēju vienkārši atļauties nepirkt.
Spēles darbība sākas muzejā (ir nedaudz no Ēģiptes) un turpinās uz kuģa (galīgi nav saistības ar Ēģipti, bet iederas iekš koncepta - no Anglijas jānokļūst uz Ēģipti tak ir!) un tad vēl ir vilcienu stacija un beigu galā - piramīdas iekšiene. Vizbeidzot ierodoties gaidītajā Ēģiptē, nācās secināt, ka no tās tur bija maz. Ļoti maz. Tā vietā visa spēle ir vairāk kā Viktoriānisma laika pagotiskā būšana, ja tā var teikt, kura nedaudz skar Ēģipti - spēles darbība ir par un ap nosaukumā minēto statuju, ar kuras palīdzību tika atbrīvots sens Ēģiptes lāsts un ar kuras palīdzību tas atkal ir jāaptur. Stāsts varbūt nebūtu nemaz slikts, klišejisks – jā, bet noteikti ne gaužām slikts. Bet šo stāstu, ietērptu spēles formātā, galina ĻOTI liels gļuku/nepilnību īpatsvars.

Minēsim dažus:
- letāla ieraušanās tekstūrās;
- antagonisti, kuri nesajēdz, ka ir kaujā - mierīgi dodas prom, lai gan bija sākuši uzbrukt;
- nespēlējamie cilvēciņi konstanti, neatlaidīgi iet sienās - vēl viena norāde uz gaužām pieticīgo spēles AI;
- kontroles mēdz neklausīt gribai;
- kameras darbs. Par to es sūdzos ekstrēmi reti. Bet nevar nesūdzēties, ja kamera VISPĀR nerāda protagonistu, kad ir aiziets aiz sienas/šķēršļa un tur ir staigāts jau 3-4 sekundes. Ja tā gadās (un GADĀS ik uz otrā soļa) - tad ir jānāk atpakaļ un jāmēģina atrast neredzamās sliedes, pa kurām ejot, kamera varētu braukāt līdzi - überanāli;
- skaņas kvalitāte - otra lieta, par kuru reti sūdzos, biežāk uzsaku. Teiksim tā – skaņas kvalitāte būtu izsakāma ar apzīmējumu “64 kbps”. Vairāk nedodu, turklāt pirmo reizi, šķiet, es piesiešos balss aktieru darbam. Smieklīgi. Sevišķi vietā, kur dāma iniciē rotējošo durvju kustību un, kad tās sāk griezties, iebļaujas savā 64 kbps balstiņā it kā durvju griešanās būtu baigais letālais pārsteigums. Un tas ir tikai viens no piemēriem. ( ... tālāk ... )