Sūrreālisms - Post a comment

Survival Horror savienojums ar Seno Ēģipti - nevarēju vienkārši atļauties nepirkt.
Spēles darbība sākas muzejā (ir nedaudz no Ēģiptes) un turpinās uz kuģa (galīgi nav saistības ar Ēģipti, bet iederas iekš koncepta - no Anglijas jānokļūst uz Ēģipti tak ir!) un tad vēl ir vilcienu stacija un beigu galā - piramīdas iekšiene. Vizbeidzot ierodoties gaidītajā Ēģiptē, nācās secināt, ka no tās tur bija maz. Ļoti maz. Tā vietā visa spēle ir vairāk kā Viktoriānisma laika pagotiskā būšana, ja tā var teikt, kura nedaudz skar Ēģipti - spēles darbība ir par un ap nosaukumā minēto statuju, ar kuras palīdzību tika atbrīvots sens Ēģiptes lāsts un ar kuras palīdzību tas atkal ir jāaptur. Stāsts varbūt nebūtu nemaz slikts, klišejisks – jā, bet noteikti ne gaužām slikts. Bet šo stāstu, ietērptu spēles formātā, galina ĻOTI liels gļuku/nepilnību īpatsvars.

Minēsim dažus:
- letāla ieraušanās tekstūrās;
- antagonisti, kuri nesajēdz, ka ir kaujā - mierīgi dodas prom, lai gan bija sākuši uzbrukt;
- nespēlējamie cilvēciņi konstanti, neatlaidīgi iet sienās - vēl viena norāde uz gaužām pieticīgo spēles AI;
- kontroles mēdz neklausīt gribai;
- kameras darbs. Par to es sūdzos ekstrēmi reti. Bet nevar nesūdzēties, ja kamera VISPĀR nerāda protagonistu, kad ir aiziets aiz sienas/šķēršļa un tur ir staigāts jau 3-4 sekundes. Ja tā gadās (un GADĀS ik uz otrā soļa) - tad ir jānāk atpakaļ un jāmēģina atrast neredzamās sliedes, pa kurām ejot, kamera varētu braukāt līdzi - überanāli;
- skaņas kvalitāte - otra lieta, par kuru reti sūdzos, biežāk uzsaku. Teiksim tā – skaņas kvalitāte būtu izsakāma ar apzīmējumu “64 kbps”. Vairāk nedodu, turklāt pirmo reizi, šķiet, es piesiešos balss aktieru darbam. Smieklīgi. Sevišķi vietā, kur dāma iniciē rotējošo durvju kustību un, kad tās sāk griezties, iebļaujas savā 64 kbps balstiņā it kā durvju griešanās būtu baigais letālais pārsteigums. Un tas ir tikai viens no piemēriem.

Bez tehniskajiem gļukiem ir šādas nepilnības:

- klišejas stāsta izpildē - nu, cik reizes, ibio, no rokas var krist ārā tā statuja, lai pretējā puse to kārtējo reizi savāktu? Kādas 4 reizes noteikti statuja migrēja no protagonista uz antagonista rociņām/kabatiņām.
- šeit var sajust to, ka spēle trenkā pa saviem labirintiem no viena gala uz otru. Tu atrodi kaut kādu lietu, tad uzzini, ka jāiet uz pretējo galu, jo tevi tur apstākļi dzen. Kad tur būts, jāiet atpakaļ uz citu vietu. Jā, izklausās pēc ierasta backtracking receptes cienoša Adventure žanra spēles game-play. Bet šajā gadījumā - ir jūtams, ka spēle bez maz vai ķircina, teikdama: skrien nu, kropli, patrenkāšu Tevi!
- puzles bija ļoti maz un ļoti vienkāršas, bez sevišķi interesantiem dizainiem. Un lieki ir minēt, kāds bojāšanas potenciāls ir sliktām puzlēm.

Bet, nebūt viss nav tik slikti. Iespējams, ka visas šīs kļūmes (vismaz tehniskās, lai gan lasīts, ka PlayStation versija vēl skaitās atgļukota) ir slinkas portēšanas rezultāts, izņemot tās statujas zaudēšanas un citas muļķības, bez kurām stāsts varēja iztikt. Jā, nav TIK slikti, cik varēja būt. Beigu galā, spēli izgāju kādos 3 piegājienos, pa kādam 3-4 stundām katrā. Un spēle, kura spēj pie sevis noturēt 3-4 stundas, ir vismaz viduvēji laba.

Jāsecina - ja nebūtu anālā skaņa, tik liels gļuku klāsts, ekstrēmi nabadzīgs AI un klišejas stāstā, varbūt tad es saprastu, kāpēc šī spēle ir vērtēta labāk kaut vai par Silent Hill 2 (gamespot: Curse: The Eye Of Isis (2005) = 6.8 ; Silent Hill 2 (2003) = 6.2).
Nē, nesaprastu gan. Ir labas lietas spēlē - dizains, kā arī tā grafiskais izpildījums (arhitektūra un izgaismojums - cepuri nost), bet visu burvību pilnībā izanālizē šīs tehniskās nepilnības, skaņa un klišejiskās muļķības.

Spēlei ir potenciāls. Tā savā būtībā ir saistoša. Un minēju, ka tā skaitās Survival Horror spēle. Teiksim tā, nemanīju nevienu pašu reizi, kad spēle censtos mani baidīt. Groteski un nedaudz asiņaini antagonisti nerada šausmas, jo tādi ir teju ikvienā piedzīvojumu spēlē.
Jā, Curse: The Eye Of Isis atstāja aiz sevis pliekanu viduvējas piedzīvojumu spēles garšu. Un to saka cilvēks, kuram tīk baudīt Ēģiptes estētiku un kurš no šīs spēles nedaudz šo baudu ir guvis.
Bet, no otras puses, varbūt šī vilšanās man arī liek kost spēlei tik stipri.
Kā arī spēlei pietrūka emocionalitāte - nevienā brīdī man nevienu nebija žēl, nebija notikumiem un bosu cīņām gaidītais episkums (kulminācija tā arī izpalika) un tikai vienā brīdī bija negaidīts pavērsiens, un nebija gandrīz nekā tāda, ar ko Horror žanrs izceļas.
Visnotaļ monotoni diemžēl.

Atkārtojumam: vidēji labs stāsts, labs dizains (tajā pat laikā tēlu dizains ir slinkuma kalna gals - robusti, mehāniski, nedzīvi, ĻOTI kontrastējoši ar apkārtnes tekstūru/objektu animāciju un kvalitāti), viduvējas kvalitātes un biezuma atmosfēra un laba grafika. Un viss šis potenciālais jaukums, ja ne sabrūk zem nepilnību nastas, tad vismaz ir cienījami nospiests.
Ja man jāvērtē ballēs, tad 6.

Un piešķirtais vērtējums šai spēlei iekš GameSpot... Man jāvaicā, ko šie smēķējuši un vai pie pilna prāta – jo Curse ir slinki izstrādāta, kukaiņiem (ne jau Skarabejiem – tie bija tikai vienā vietā, katakombās) un klišejām bagāta spēle, kura pat nesniedz vērā ņemamus Horror elementus (šī iemesla dēļ es spēli tuvinu Adventure definīcijai) un ir izstrādāta 2 gadus vēlāk par spēli, kura ir Horror stāsta augstākā pilotāža, izpildīta izcili Horror’iskā manierē un tehniskajā ziņā ir daudz izkoptāka un ir 2 gadus vecāka...

Tad nu, Curse ir spēle, kura neviļus man atgādina to, cik gan neizstrādātas un plāksterējamas mēdz būt daudzas PC spēles, pat pēc portēšanas un "labošanas". Konsoļu pasaulē šāda nolaidība ir sastopama ekstrēmi reti, bet PC pasaulē tā ir ikdiena (patch, patch, patch...)

Attiecīgo vērtējumu no manis spēle izpelnās vienīgi ar arhitektūru un tās dizainu (vilcienu stacija un Ēģiptes katakombas bija daiļas), dažu antagonisu dizainu un klišejisko, tomēr tīkamo stāstu. 6 un basta.

P.S. Vismaz nedaudz apmierināja manu ar Senās Ēģiptes burvību sirgstošo personību.