Diapozitīvs

Jā, man nepatīk, ka klasiķu darbus nelietīgi valkā iekš reklāmām.
Bet, no otras puses - tā ir savdabīga informācija par skanošo (skaņas paliek atmiņā, bet reklāma atsauces nekādas nedod, protams) un rodas vēlme izzināt vairāk.

Viens no tādiem skaņdarbiem (sasodīti lielisks) ir krievu klasiķa Модест Петрович Мусоргский kompozīcija Иванова ночь на лысой горе.

Spēcīgs, episki spēcīgs gabals (lejuplādēt te), kurš man ir sekojis sākot no deviņdesmitajiem, bet tikai tagad uzzināju tā radītāju. Esmu to saklausījis iekš:

- Discovery, kad reklamē raidījumu Really Big Things;
- Marduk kompozīcijā Glorification Of The Black God, kur tai piešķirta adaptācija, pēc kādas autors varētu būt tiecies, ja šis būtu metālgalva mūsdienās (spēks, kuru klausīties te);
- Sega Mega Drive videospēles Earthworm Jim OST, iekš kompozīcijas "What The Heck?" (mūzika iekš otrā varianta, klausīties te).

Bet vēl ir KAUDZE (~20) radību, kuras neesmu apzinājis:
http://en.wikipedia.org/wiki/Night_on_Bald_Mountain#Versions_by_other_hands

Dzīvs izpildījums:
http://www.youtube.com/watch?v=dl_t3xjxrrA&feature=related

Tas, lūk, ir kārtīgas klasiskās mūzikas spēks iz Krievzemes - tā vien prasās izspiest visu sulu no audiotehnikas!!!
 

Tā kā priekšrecenzijai līdzīgs priekšmets par dažiem ļoti sasodīti glītās un lieliskās Survival Horror videospēles Siren aspektiem.

Šķiet, ka beidzot būšu iemācījies mīlēt šo spēli, kuru līdz šim cienīju tās inovativitātes un ūberfakinētā grūtuma dēļ.
Iemācījos to novērtēt un tās daudzos, īsos, bet sasodīti ilgi spēlējamos, atkārtojošos variantus - viena karte var saturēt vairākas spēlējamās reizes - misijas: līdz pat trim, šķiet.

Iemācījos cieīt spēles mazlineāro uzbūvi un šo rekursīvo variantu repetetīvo, tomēr citādo, savādo dabu: ir karte, no sākuma dod pirmo misiju, pēc tās iziešanas: otro. Un ja neesi kaut ko variantā pamanījis, tad atsviedīs nepieciešamību iziet variantu vēlreiz, lai atrastu pazaudēto. Un ne vienmēr viena varianta visas instances būs spēlējamas ar vienu un to pašu personāžu. Iekš Siren ir kādi 9 spēlējamie personāži, kuri savu gaitu laikā satiek viens otru tiešā vai pastarpinātā veidā, vai nesatiek vispār. Un spēles stāsts ir lipināms kopā kā puzle, kur viens tās gabaliņš ir viena protagonista piedzīvotais viena varianta instancē. Interesants koncepts.

Interesants ir arī progress: nav gluži lineāri, nav arī hronoloģiski, bet ir pakārtoti atslēgnotikumiem, kuri savstarpēji saista protagonistus vai protagonistu + notikumu: savāc to, atrodi to, izmanto to un tad parādās uzraksts, ka ar to un to cilvēciņu var spēlēt tās un tās kartes otro misiju. ( ... tālāk ... )

(re-post)

Bieži, pārāk bieži redzu, ka tipiskas Splatter-Horror filmas tiek nosauktas par psiholoģiskām šausmu filmām, turklāt tie, kuri šādi rīkojas, nespēj argumentēti pamatot savu šādu definējumu, tajā pat laikā – ja izsaku kritiku šādai nepareizai definīcijai, momentāni tiek uzbrukts manai gaumei un tam, ka es neko nejēdzu. Tad nu, noskaidrosim to, vai jēdzu, vai nejēdzu, pa ceļam noskaidrojot to, kas, pie velna, ir šis šausmu kino apakšžanrs, angļu mēlē saukts par Psychological Horror.

Sāksim ar pazīmju definēšanu:
Diemžēl vienīgo kopsaucēju piedāvā Wikipedia (un šādai definīcijai sliecos piekrist):
“"Psychological horror" is a subgenre of horror fiction that relies on character fears, guilt, beliefs, and emotional instability to build tension and further the plot. Psychological horror is different from the type of horror found in "splatter films," which derive their effects from gore and violence, and from the sub-genre of horror-of-personality, in which the object of horror does not look like a monstrous other, but rather a normal human being, whose horrific identity is often not revealed until the end of the work”

Mana personiskā definīcija, kura sasaucas ar Wikipedia definīciju, nedaudz paplašina, precizē to:
Psiholoģisks šausmu kino tāda šausmu filma, kur spriedze, bailes un šausmu elementi tiek radīti vai nu caur kāda protagonista vai antagonista psihes mijiedarbību ar citiem tēliem, notikumiem vai vietu un laiku (Silent Hill), vai tāda šausmu filma, kur kāds notikums, vieta, kura apvienojusi vairākus cilvēkus vienā laikā un telpā, atstāj graujošu ietekmi uz protagonistu/antagonistu psihēm un kur šo tēlu psihes sāk mijiedarboties viena ar otru, tādējādi radot spriedzi un šausmu elementus (The Shining, Session 9), vai arī tāda šausmu filma, kurā atspoguļots kāds notikums, skatoties no protagonistu un antagonistu psihes viedokļa (Jacob’s Ladder). ( ... tālāk ... )

Aiz loga ir sestdienas vakara krēsla, līst lietus un debesīs peld lietus mākoņu grēdas. Pulkstenis rāda apmēram 17. stundu.
Visapkārt ir pustumšs, redzamas krītošas lietus lāses un dzeltenās gaismiņas, kuras spīd pretējo māju logos, kuras celtas simt un vairāk gadu atpakaļ - no pelēkdzelteniem ķieģeļiem, kuri tagad, šo simt gadu laikā, ir nokvēpuši gandrīz melni. Viss ir pelēks, kā Corpse Bride multenē. Un šis pelēcīgums silda un pilda mani.

Un šo skaistumu vēl krāšņāku padarījis fakts: tikko pabeidzu lasīt Stephen King grāmatu "The Eyes Of The Dragon" un labas grāmatas izlasīšanas prieku papildina šī redzamā aina, kuru baudu dīvānā, tumšā telpā. Aina, kura ir aiz pusapaļās sienas, kura gandrīz visa ir ar manas istabas logiem. Un šo duetu spilgtina Vivaldi mūzika.

Bet ja runājam par grāmatu, tad tā bija ĻOTI laba un pirmā mana Kinga grāmata. Dzirdēts, ka tā nav labākā viņa novele, bet, ņemot vērā minēto faktu, nespēju par to spriest, protams. Varu vien spriest un secināt to, ka vēlos vēl viņa grāmatas. Varbūt pat visas! Un sākt šīs vēlmes apmierināšanu ar darbu The Shining, kura ekranizējums ir tik glīts un atstājis tik lielu ietekmi uz cilvēci - gan mūziku, gan citām filmām, gan man mīļāko videospēļu sēriju, kurai jums vajadzētu būt labi zināmai - vismaz nosaukumam.

Konkrēti šī Karaļa grāmata sildīja ar to, ka tajā bija maz visādu Fantasy muļķību kā pūķi, elfi, rūķi un troļļi. Visi tie jau bija miruši un daļa no tiem karājas pie sienām karaļa apartamentos. Bet, ja nekarājas, tad karāsies! ( ... tālāk ... )

Anotācija:

SPOOKED, The Ghosts of Waverly Hills Sanatorium, documents paranormal evidence including, ORBS, EVPS, Shadow People, Ghostly Photography and video, interviews with actual patients, ghost hunters and the people of Waverly Hills Sanatorium. If you don't believe in ghosts, you will NOW!!! 83 minutes of ghostly evidence of the damned. No documentary takes you closer to the truth that ghosts exist. HEAR and SEE the FEAR.
Written by Julie Storm

-----------------------------------

“Dokumentālā” (pēdiņu lietojums attaisnots zemāk) filma par kādu skaistu un vēstures bagātu graustu Amerikā ar nosaukumu Waverly Hills Sanatorium.
Subjektīvi vērtējot – vārdiņu “dokumentāls” es attiecinātu tikai un vienīgi uz filmā esošajiem materiāliem un stāstiem par šo objektu un tā vēsturi. ( ... tālāk ... )

Ja ir kāds cilvēks uz planētas, kurš ir ārkārtīgi zinošs Survival Horror lauciņā, tad tas ir viņš. Cilvēks, kurš radījis un vada Chris' Survival Horror Quest kopš 2003. gada. Viņa mērķis ir bez maz vai iziet visas Survival Horror/Horror spēles un dot par tām savu in-depth viedokli. Uz šo brīdi viņš ir izgājis 43 Horror spēles.

Nākamais aiz viņa varētu būt es :D
Man ir līdzīgs mērķis, kura īstenošanu ierobežo vien finansu resursi, hehe


Galvenais sakāmais ir tas, ka absolūti piekrītu šim viņa sakāmajam (izņemot baisumu, bet tas ir subjektīvi), seko fragments no intervijas:

Which has been your favourite game?
This is a hard question to answer. I could go with Siren, because it's easily the scariest game I've ever played. It's also soul-crushingly difficult, so much so that I think most players will find it unreasonable. I could go with Hell Night, which is a fantastic first person PS1 game, but that title is so obscure that most of your readers will never be able to play it. So I'll stick with Silent Hill 2, which I think is one of the best games ever made. Few titles can compete with Silent Hill 2's narrative competence, frightening characters, and puzzling level design. It's fantastic.

Hell Night, tātad, būs mana nākamā PS1 spēle manā plauktā, šķiet, jo pārējās minētās jau ir, hehe

Pietiekami daudz esmu runājis par to, kā es saprotu filmu un tajā notiekošos procesus, to iniciatorus, secību un vispār – kamdēļ viss tas ir tā, kā ir. Visbiežāk gan nākas skaidrot savu filmas beigu redzējumu. Tā kā tas ir jādara visai nereti, izdomāju uzrakstīt savu filmas interpretāciju visiem turpmākajiem interesentiem.

Vispārēji:

Režisors – Cristophe Gans, kurš sevi definē par ļoti lielu Silent Hill fanu esam un savas idejas realizācijai viņam vajadzēja piecus gadus – lai ideju, scenāriju, tēlus un filmas dizainu saskaņotu ar Silent Hill autortiesību turētājiem – Konami.
Pēc visas šīs neatlaidības un apņēmības, mīlestības pret Silent Hill bezprecedenta universa daili, mums ir filma, kura veidota pēc psiholoģisku šausmu piesātinātas videospēļu sērijas ar tādu pat nosaukumu – Silent Hill.
Tajā ir apvienotas pirmās trīs šīs spēļu sērijas daļas - to elementi, par sakni ņemot Silent Hill pirmās daļas protagonistus, antagonistus un notikumus, kā arī palielu daļu vizuālā dizaina; Silent Hill 2 antagonistus un daļu vizuālā dizaina, Silent Hill 3 notikumus un atlikušo daļu vizuālā dizaina, klāt piemetot pašu filmas veidotāju radītus antagonistus un notikumu virknes, korelācijas, stāsta mīklas un citus Silent Hill’īgus elementus.

Nedaudz konkrētāk par elementiem no spēlēm:
No pirmās un trešās daļas (trešā ir pirmās tiešs turpinājums) ir ņemts stāsts, tā galvenie elementi un tēli (pamatā no SH1):( ... tālāk ... )

Manuprāt, viena no vislabākajām bosa mūzikām, kādu esmu dzirdējis savu padsmit gadu ilgajā geimerisma vēsturē. Akira Yamaoka ir!
Fucking tumši, zvērīgi, ellišķi, graustiski, industriāli, bradājumīgi un episki!!

Video:
http://www.youtube.com/watch?v=99c6MP_LLec

Audio:
http://www.youtube.com/watch?v=6-GGcJVPj5Y