Sūrreālisms - Post a comment

Visu to, kā arī spilgtu saikni ar protagonistu, sniedz teju tikai un vienīgi šausmu žanrs (sakne: jārūpējas par protagonistu, jāsaudzē no briesmām, u.tml. + aplūkotie, mūžam dzīvie un baisie temati). Bet nu, man šķiet, ka ar visu savu verbālās masturbēšanas radošo potenciālu, es gluži vienkārši nespēju vārdiem aprakstīt to, cik ļoti man tuvs un dārgs ir šis videospēļu žanrs, nespēju vārdiski materializēt šo mīlestību, kaisli. Zinu tikai to, ka pašlaik izjūtu vienu sajūtu – pamest darbu, skriešus doties mājās, aizvērt aizkarus, lai radītu tumsu, uzlikt Silent Hill 2 OST un izvilkt visas Survival Horror spēles no mana disku skapja un apskaut tās, vāļāties tajās. Pie velna - pat pārgulēt ar ikkatru no tām!
Ir baudītas dažādas šausmu manifestācijas dažādos formātos – spoku stāsti, kuri bija cieņā jau bērnībā (daudz tika lasītas tās divas spoku stāstu grāmatiņas), šausmu filmas, ar kurām sencis iepazīstināja jau visnotaļ agrā bērnībā (pirmā, kuru atceros, bija Hellraiser), šausmu īsstāsti internetā un visbeidzot – šausmu videospēles, kuru virsotne ir Survival Horror žanrs. Kārtīgu šausmu grāmatu vēl neesmu paguvis izlasīt.

Ja sadalām šos šausmu piesūcinātos materiālus pēc to ietekmes spēka (subjektīvi, protams), iegūstam šādu ainu:
· Survival Horror;
· Šausmu stāsti;
· Šausmu filmas.

Kamdēļ labāk par filmām?
Tie, kuri kaut reizi ir redzējuši šausmu spēli, būs ievērojuši, ka tajā pārsvarā ir kinematogrāfisks kameras darbs (nemaz nerunājot par filmiņām), kurš mēdz pārsteigt uz katra soļa ar saviem dīvainajiem, mākslinieciskajiem un abstraktajiem skatu punktiem. Tātad – ja spēli skatās, nevis spēlē – iegūstam filmai līdzīgu piedzīvojumu, kurš nereti (nebūsim naivi) pārspēj filmas gan ar savu dziļumu (pa 6-20 un vairāk game-play stundām var pateikt DAUDZ vairāk, nekā pa 2 filmas stundām), gan ar ideju, gan ar stāsta pasniegšanas manieri – spēlēs ne tikai runā un rāda, bet arī pēta, lasa, daudz vairāk domā un seko līdzi: piedalās interaktīvi un interaktivitāte (bet ne gluži notikumu kontrole kā tas ir izcilās šausmu spēlēs) pati par sevi pieved šausmām daudz tuvāk. Sanāk šausmu filmas spēlēšana, kas ir daudz iedarbīgāka par skatīšanos, jo pats piedalies un IZTEIKTI jūti līdzi protagonistam, saudzē to (game over nav mērķis).

Kamdēļ labāk par stāstiem?
Jo spēle jau satur stāstu – izcilas spēles satur izcilus stāstus, pretējā gadījumā es nesaucu kādu spēli par izcilu esam (tech-demo (vairums mūsdienu FPS) nav spēle). Turklāt uz ekrāna notiekošais game-play pats par sevi skaistina un dažādo stāstīto, filmiņu laikā vizuāli uztverto un spēles laikā izlasīto.
Turklāt iekš J-Horror spēlēm ir visnotaļ izplatīta tāda parādība kā “atvērtas” beigas – tādas, kuras nepasniedz visu uz paplātes, bet rada nepieciešamību salikt to kā puzli, kuras fragmenti ir salasīti spēles laikā un noglabāti smadzenēs, nepieciešamības gadījumā pārspēlējot spēli, meklējot detaļas un apaudzējot ar tām jau iegūtās zināšanas, tādējādi redzot stāstu citā, dziļākā gaismā. Beigas, kuras veicina izmeklētāja īpašības rūpīgi un kvalitatīvi spēlējošā (tāds, kurš nav tas, kurš skrien cauri spēlēm, nelasa failus un neskatās filmiņas) geimerī. Šādas īpašības satur ar J-Horror piesūcinātās Survival Horror spēles, tādas kā Silent Hill, Fatal Frame, Forbidden Siren un droši vien citas, kuras neesmu vēl sastapis. Iekš rietumu Horror spēlēm neesmu šādu smalkumu redzējis – tās mīl labas beigas un pasniegšanu uz paplātes (vļek, cik prasti).


Kā līdz šim žanram nokļuvu?
Bija deviņdesmito beigas, kad es pirmo reizi sastapos ar šo tolaik jauno un neparasto videospēļu žanru. Pirmā spēle, kuru no tā gala redzēju, bija otrais Resident Evil un pirmais Dino Crisis – brālis tās spēlēja. Spēlēja ar draugu šis arī Clock Tower 2 – spēle, kura tagad ir pērkama par bargu, bargu naudu (kolekcionāru prieciņam)... Pats tolaik biju masveidā aizrāvies ar Quake 2, bet ar labpatiku vēroju kā brālis spēlējās (mēs uz maiņām, katrs savu spēli) un labprāt klausījos kā viņam, man un bērnības draugam čīkst smadzenes, mēģinot uzminēt dažādās puzles.

Atminos, ka Resident Evil šausmas neradīja. Alone In The Dark: The New Nightmare – spēle, kura gan radīja -, kura (sērija) uzskatāma par vienu no pirmajām tīrasiņu Survival Horror spēlēm, kura ietekmēja Resident Evil; lai gan nevarējām iekš tās tolaik tikt tālāk par bibliotēku. Clock Tower – tas jau bija solis tuvāk šausmām. Precīzāk sakot – panikai, jo spēles mērķis – bēgt, izvairīties, nevis konfrontēt – visu laiku nesās pakaļ visādi neatkāpīgie ļaunēkļi, no kuriem bija jāslēpjas, jāapved šos ap stūri. Tas radīja kapitālu spriedzi un šausmas.

Bet āķis lūpā man bija ar Silent Hill pirmo daļu, ja pareizi atminos. No sākuma vēroju kā brālis ar draugu spēlē šo spēli un dzirdēju, ka mūsu smadzenes čīkst kā vēl nekad iekš videospēlēm. Bet šo čīkstoņu pārspēja cita skaņa – mūsu sirdspuksti, kuri radīja baiļu skaņas frekvenci. Tāpat varēja vērot kā mūsu sejas mainās līdz ar uz ekrāna notiekošo – šausmu pilnas grimases mainījās ar domājošām, panikas pilnām, dažreiz pārliecinātām, saniknotām, pārsteigtām un pašlepnām – kad bija pieveikta kāda puzle, kura tika mocīta n-stundu garumā. Jā, tie bija deviņdesmitie – kāda 10. klase...
Jā, Silent Hill – tā, lūk, sēja KAPITĀLAS šausmas šajā jaunatklātajā videospēļu žanrā. Šīs spēles struktūra, realitāšu maiņa, totāla tumsa, kuras dēļ spēle pati prasīja spēlēšanu tumsā, groteskās telpas, abstraktās asinis, sasodīti baisā mūzika, šausminošā, neparastā dizaina puzles un klaji nepieklājīgi “perversi”, negaidīti un pat sirreāli sižeta pavērsieni, tēlu psiholoģija, kura bija spēles centrā... Tas viss čīkstināja smadzenes un baidīja dvēseles uz velna paraušanu.
Šī spēle paķēra uzreiz – spēlēta tā tika daudz reižu, bet bez atmiņas kartes nekur nevarēja tikt. Bet pirms gadiem diviem es nopirku šo spēli, iekustināju uz PlayStation 2 un beidzot izgāju. Uz šo brīdi tā ir izieta 6 reizes, bet spēlēta varētu būt bijusi kādas padsmit. Un savas kvalitātes dēļ tā man kļuva par šī žanra stūrakmeni. Bet tagad – par tādu saucu visu šo sēriju līdz 3. daļai – pārējās daļas ir vairāk vai mazāk atkāpes no būtības.

Tāpat pirms kāda gada, varbūt vairāk, iegādājos Alone In The Dark: The New Nightmare un beidzot pieveicu to, par ko jutos lepns un krietni izvingrinājis smadzenes!
Tāpat arī sapirku gandrīz visu Resident Evil sēriju, abus Dino Crisis, vienu Clock Tower un citas spēles iz tiem deviņdesmitajiem – spēles, kuras man stāvēja atmiņā savus 7-8 gadus.
Vēlāk piepirku arī citas šī žanra spēles, ar kurām agrāk nebiju pazīstams, ber no kurām pārgulēšanas vērtas ir Siren, The Suffering, Fatal Frame, Clock Tower 3, Haunting Ground; – oriģinālo spēļu kolekcija auga un turpina augt šomelndien.

Nākotne?
Visnotaļ padrūma, jo savu videospēlēšanos gluži vienkārši nespēju iedomāties bez Horror spēlēm, kuras veido 90% manas spēļēdienkartes. Jā, man ir nepieciešamas tumšas un ļaunas spēles, kurās ietīties.
Tad nu jāpiezīmē, ka Horror žanrs ir minoritāte. Mainstream spēles, kuras labi tiek pārdotas un kuru radīšana satur maz finansu risku, un uz kurām tādējādi var labi nopelnīt, ir tādas kā GTA, Halo, NHL, Madden un vispār – sporta, braucamās, šaujamās un RPG spēles (lietas, kuras labi tirgojas jau dekādēm ilgi), arī Adventure – radītāji pie patreizējām radīšanas izmaksām nevēlas riskēt ar bankrota salto roku, līdz ar to, tiek ražotas un ražotas spēles, kuru standarti ir labi aizgājuši tirgū; spēles, kuras aug uz viena un tā paša naudīgā kaula, līdz ar to – ir cita citai līdzīga – sevišķi spilgti tas ir iekš tāda mainstream žanra kā FPS.

Bet Horror žarns – tas vairs pēc būtības nav mainstream (bet tas savos ietvaros var, protams, tādu radīt) – saldie puikas un saldās meitenes, kuri ir vairuma spēlu mērķauditorija (Wii, sporta un mūzikas spēles, FTW), gluži vienkārši nepanes šausmas.
Bet, lai ar mūsdienu konsolēm un spēļu radīšanas astronomiskajām izmaksām nopelnītu, ir nepieciešams, lai šausmu spēles tiktu pārdotas tādos pat apjomos kā mainstream – lai segtu miljoniem lielās radīšanas izmaksas un nedaudz nopelnītu. Te nu klaji parādās videospēļu mākslas komerciālā puse, kura diemžēl nomāc Surival Horror žarnu, tā radošo potenciālu. Pēdējā laikā, kad esam ar vienu kāju iekšā jaunajā videospēlēšanās laikmetā un apraduši ar to, nav mums cienījamu un jaunu tīrasiņu Horror spēļu – vecās sērijas ir savas būtības ēnas, tuvinātas tiem standartiem, kuri ir aizgājuši tirgū, proti, Resident Evil 4 no šausmu sērijas pārtapa par Action spēli ar Horror elementiem, tas pats notika ar Alone In The Dark un tas pats ar Silent Hill, lai gan ceru, ka šausmu sakne te būs saglabāta.

Vienīgā mūsdienu spēļu sērija, kura ir palikusi tuvu stāvoša vecajam, pareizajam šausmu kaulam, ir Siren un Fatal Frame. Bet to pārdošanas statistika ir gluži vienkārši anāla – nekāda. Pārējās, cik novērots, mainās uz mainstream žanru elementu pusi gluži vienkārša iemesla dēļ – lai kaut cik kaut ko pārdotu.
Jācer uz labākiem laikiem – kad patreizējais next-gen būs sava mūža viducītī, kad radīšanas izmaksas būs lētākas un kad attiecīgās konsoles būs sapirkuši vairums gribētāju, to skaitā – Horror alkstošie. Tad, iespējams, mēs redzēsim to, ka izstrādātāji atkal nebaidīsies riskēt un piedāvās mums kādu jaunu, sulīgu Horror būtības sakni, nevis taisnvirziena šūteri bez pārsteidzošiem elementiem un visa tā, kas ir Horror, bet ar pliekaniem “Bū!” elementiem, kas nu nekādi nav šausminoši. Tāda, lūk, ir mana – Survival Horror atkarībnieka – cerība nākotnei.

Bet pašlaik – vēl man ir daudz Horror spēļu iekš višlistes, kuras ēst ar gardu muti; uz PS1 (16) un PS2 (25) platformām, ar kuru aizpildīt šo next-gen caurumu, kuram tuvojos (PS3 tiks iegādāts tuvāko gadu laikā un es iegūšu gan krietni zemākas izmaksas, gan stabilizētu spēļu bibiliotēku, gan stabilizētu un atgļukotu pašu konsoli, u.tml. – dažkārt (vienmēr) neskriet pakaļ laikam ir pozitīvi, lai gan pacietību audzējoši).
Un tikai pēc PS1/2 Horror wišlistes izsmelšanas vajadzētu ķerties pie next gen, kura izmaksas, ļautiņi, drastiski krītas gandrīz ar katru mēnesi.