Aka un Sadako Yamamura
Feb. 1st, 2009 | 11:07
No: : disfigurator
Četru gadu garumā radīta dāvana.Viena no retajām dāvanām, kuru esmu radījis pats un dāvājis tik tiešām no iekšām. Viss sākās aptuveni 2005. gadā, kad strādāju savā pirmajā darbā - SIA Habulons, Saldū. Ziemeļvalstu (Zviedrijas, ja nemaldos) uzņēmums, kurā tika ražotas mēbeles no koka - pārsvarā priedes. Strādāju sagatavju cehā par telferistu, zēmeristu un palīgu - ko nu katru reizi vajadzēja un ko lika. Bet pārsvarā mani tur varēja atrast ar austiņām, klausoties mūziku, kuru tolaik saucu par Metal (SlipKnot, System Of A Down, Korn, u.c.) un turot rokās pulti (geimeriski, ne?) - braukājos ar telferi, transportējot ar to dažādus kokmateriālus no punkta A-Z. Vienmuļš, bet ne tas sliktākais darbs - reiz atradām sikspārnīti un ar to gājām baidīt maiņas sievietes, hehe. Un vēl tur mēdzām iedzert naktsmaiņās - sevišķi tajās, kad aiz loga bija -30. Bet ne par to ir stāsts.
Īstenais stāsts: no uzņēmuma galdniecības ceha paņēmu izbrāķētās sagataves, no kurām bija paredzēts taisīt tapiņas, šķiet. Aizvilku tās līdz mājām, pa ceļam vērojot pirmo ziemeļblāzmu manā mūžā. Vēlāk no tām uztaisīju attēlā redzamās dāvanas pamatni - uz cita puļķa uzmaucu smilšpapīru un pret šo darba rīku berzēju citu puļķi, iegūstot kāroto izdilumu otrajā puļķī. Darbību atkārtoju, iegūdams daudz tādu detaļu, kuras saliku un salīmēju kopā šajā pamatnē. No sākuma bija doma taisīt strūklaku, ja pareizi atceros - biju sācis darbu pie maziņa ūdens pumpja. Bet iecere apstājās. Šķiet, ka kaut kas nesanāca kā vēlējos. Tad nu tā arī šī pamatne palika neaiztikta līdz šā gada ziemai.
Viss mainījās, kad pa ilgiem laikiem aizbraucu pie tēta ciemos uz Saldu. Ieraudzīju tur arī nepabeigtās ieceres augli un apmēram šajā brīdī jau radās doma par to, ka no šī verķa var pagatavot miniatūru aciņu vai kādu citu estētisku lietiņu. Tamdēļ arī paņēmu to sev līdzi.
Pagāja dažas nedēļas un cilvēkam tuvojās dzimšanas diena un dzima/nostiprinājās doma par aku. un nu ķēros klāt – kārtējo reizi improvizēt bez attiecīgajiem instrumentiem, hehe.
Ar maziņu, rotaļu fleksim līdzīgu priekšmetu izgriezu akas/kastītes dibenu, izgriezu attiecīgās rises tā iestiprināšanai pamatnē, pēcāk izgriezu arī vāku un tam arī vāciņu – to mazo, kurā ceļo spainis. Apmēram te vienam vakaram bija gana.
Nākamajā vakarā izgriezu vindas balstus, vāciņa metālisko daļu, pašu vindu un sāku taisīt ķēdīti – vidējais viena posma diametrs ir labi ja 3mm un posmiņu ir vismaz 100. Bija man kārtējā tīkamā pacietības mēra masturbācija. Tīkama, jo pašam bija tik ļoti patīkami vērot kā top gala rezultāts, iegūts bez attiecīgajiem instrumentiem, visādi improvizējot. Radīšanas laikā nācās ievērot slepenību līdz pat tādam līmenim kā padzīšana uz citu istabu un pie vecākiem citā pilsētas galā!
Tad nu – par reizinātājiem un saskaitāmajiem:
Dibens un vāks – finieris; vinda - vecs priedes zars; metāliskais vāciņš ir veca skārda cepumu pakas daļa un tā rokturītis ir naglas galviņa; kurbulis pagatavots no lielākas drāts; ķēdīte – no krietni mazākas drāts, tinot to apkārt maza diametra verķim (seškantei), pēcāk no uztinuma pagatavojot spirāli, tad šo spirāli sadalot reizinātājos, kurus ar knaiblēm pēcāk savienoju posmiņu ķēdē; spainītis taisīts no resnas līstes; atsvariņš arīdzan no minētās cepumu kārbas. Viss nolakots ar divu veidu beiclakām – ārpusē ir uz ūdens bāzes taisīta ar veca, antīka koka efektu, iekšpusē – sarkankoku imiējoša, uz naftas produktu bāzes veidota beiclaka, kura patīkami smaržoja!
Radīšanas laikā atstāju uz sevis patīkamas darba paliekas – dažus iegriezumus rokā ar nazi, nobrāzumus un sāpošus pirkstus, radot to sasodīto ķēdīti!
Iekšā šajā akā/kastītē (funkcionalitāte – glīta kastīte dažādiem sīkumiem) ievietoju apsveikumu dzimšanas dienā japāņu valodā no Sadako Yamamura. Un patiešām bija prieks, ka cilvēks saprata šajā mazajā, slapinātajā un visnotaļ rūpīgi gatavotajā papīra gabaliņā ielikto jēgu un humoru. ĻOTI patīkami bija redzēt, ka mans darbs ir pamanījies dot to, ko es tajā ieliku, izstrādājot ik mazāko detaļu un efektu.
Jā, man patīk taisīt no koka dažādas lietas un nu šis unikālais radījums ir uzdāvināts, saņemts ir gandarījums par darbu un tā novērtējums apdāvinātā prieka izteiksmē, un nākas slāpēt amatniecisko taisīšanas garīgo. Tiesa, līdz nākamajai reizei, he
http://foto.inbox.lv/ichtus/Aka-Sadako
Īstenais stāsts: no uzņēmuma galdniecības ceha paņēmu izbrāķētās sagataves, no kurām bija paredzēts taisīt tapiņas, šķiet. Aizvilku tās līdz mājām, pa ceļam vērojot pirmo ziemeļblāzmu manā mūžā. Vēlāk no tām uztaisīju attēlā redzamās dāvanas pamatni - uz cita puļķa uzmaucu smilšpapīru un pret šo darba rīku berzēju citu puļķi, iegūstot kāroto izdilumu otrajā puļķī. Darbību atkārtoju, iegūdams daudz tādu detaļu, kuras saliku un salīmēju kopā šajā pamatnē. No sākuma bija doma taisīt strūklaku, ja pareizi atceros - biju sācis darbu pie maziņa ūdens pumpja. Bet iecere apstājās. Šķiet, ka kaut kas nesanāca kā vēlējos. Tad nu tā arī šī pamatne palika neaiztikta līdz šā gada ziemai.
Viss mainījās, kad pa ilgiem laikiem aizbraucu pie tēta ciemos uz Saldu. Ieraudzīju tur arī nepabeigtās ieceres augli un apmēram šajā brīdī jau radās doma par to, ka no šī verķa var pagatavot miniatūru aciņu vai kādu citu estētisku lietiņu. Tamdēļ arī paņēmu to sev līdzi.
Pagāja dažas nedēļas un cilvēkam tuvojās dzimšanas diena un dzima/nostiprinājās doma par aku. un nu ķēros klāt – kārtējo reizi improvizēt bez attiecīgajiem instrumentiem, hehe.
Ar maziņu, rotaļu fleksim līdzīgu priekšmetu izgriezu akas/kastītes dibenu, izgriezu attiecīgās rises tā iestiprināšanai pamatnē, pēcāk izgriezu arī vāku un tam arī vāciņu – to mazo, kurā ceļo spainis. Apmēram te vienam vakaram bija gana.
Nākamajā vakarā izgriezu vindas balstus, vāciņa metālisko daļu, pašu vindu un sāku taisīt ķēdīti – vidējais viena posma diametrs ir labi ja 3mm un posmiņu ir vismaz 100. Bija man kārtējā tīkamā pacietības mēra masturbācija. Tīkama, jo pašam bija tik ļoti patīkami vērot kā top gala rezultāts, iegūts bez attiecīgajiem instrumentiem, visādi improvizējot. Radīšanas laikā nācās ievērot slepenību līdz pat tādam līmenim kā padzīšana uz citu istabu un pie vecākiem citā pilsētas galā!
Tad nu – par reizinātājiem un saskaitāmajiem:
Dibens un vāks – finieris; vinda - vecs priedes zars; metāliskais vāciņš ir veca skārda cepumu pakas daļa un tā rokturītis ir naglas galviņa; kurbulis pagatavots no lielākas drāts; ķēdīte – no krietni mazākas drāts, tinot to apkārt maza diametra verķim (seškantei), pēcāk no uztinuma pagatavojot spirāli, tad šo spirāli sadalot reizinātājos, kurus ar knaiblēm pēcāk savienoju posmiņu ķēdē; spainītis taisīts no resnas līstes; atsvariņš arīdzan no minētās cepumu kārbas. Viss nolakots ar divu veidu beiclakām – ārpusē ir uz ūdens bāzes taisīta ar veca, antīka koka efektu, iekšpusē – sarkankoku imiējoša, uz naftas produktu bāzes veidota beiclaka, kura patīkami smaržoja!
Radīšanas laikā atstāju uz sevis patīkamas darba paliekas – dažus iegriezumus rokā ar nazi, nobrāzumus un sāpošus pirkstus, radot to sasodīto ķēdīti!
Iekšā šajā akā/kastītē (funkcionalitāte – glīta kastīte dažādiem sīkumiem) ievietoju apsveikumu dzimšanas dienā japāņu valodā no Sadako Yamamura. Un patiešām bija prieks, ka cilvēks saprata šajā mazajā, slapinātajā un visnotaļ rūpīgi gatavotajā papīra gabaliņā ielikto jēgu un humoru. ĻOTI patīkami bija redzēt, ka mans darbs ir pamanījies dot to, ko es tajā ieliku, izstrādājot ik mazāko detaļu un efektu.
Jā, man patīk taisīt no koka dažādas lietas un nu šis unikālais radījums ir uzdāvināts, saņemts ir gandarījums par darbu un tā novērtējums apdāvinātā prieka izteiksmē, un nākas slāpēt amatniecisko taisīšanas garīgo. Tiesa, līdz nākamajai reizei, he
http://foto.inbox.lv/ichtus/Aka-Sadako