Sapnis: UE + SH
Jan. 14th, 2009 | 02:50
No: : disfigurator
Mēģinājums atminēties vairākus mēnešus vecu, spilgtu sapni.
Bija liela ēka, savā konfigurācijā levitējoša starp slimnīcu un skolu. Tās sienas rotāja krāšņi nolupušu krāsojuma un apmetuma raksts un atkailninātie metāla priekšmeti visapkārt dāvāja savu rūsu, kura dažviet tonēja apkārtni ap sevi, gluži vai uzstājīgi demonstrējot savu devīgumu. Bija neliels caurvējš, kurš neatlaidīgi ķēra pats savu sākumu, traucoties tukšajiem ēkas gaiteņiem
Segumu zem kājām klāja ierasta betona grīda. Bijām vairāki tur. Staigājām.
Drīz vien sajutu, ka man seko kāds grotesks tēls, aiz sevis mainot telpas - betona grīda transformējās par tērauda sieta grīdu, kurš atgādināja parastu, bet izturīgāku žogu, apmetums ieguva rūsas nokrāsu, bet rūsa kļuva par svaigu asiņu šaltīm. Sajūtot tuvojošos tumsu, ņēmos bēgt no šī neradījuma, pa ceļam raustot neskaitāmu slēgtu durvju rokturus, ar katru nākamo ļaujot neskaidrajam radījumam tuvoties man.
Beidzot sasniedzu kādas durvis, kuras pārmaiņu pēc bija vaļā un devos to sargātajā telpā pēc patvēruma. Šajā telpā atradu arī pārējos līdzgaitniekus un panisku baiļu mākti mēs sēdējām šajā klases telpā un apspriedām tālāko rīcības plānu.
Aiz durvīm bija jau kāds desmits šo neradījumu, kuru skaļās nelabi, dobji spiedzošās balsis lika atmest jebkādu domu par niecīgāko konfrontāciju ar šiem radījumiem. Vismaz man. Liku priekšā vienīgo izeju – jāsagaida ir laiks, kad gaisma izstaros tumsu, kad tumsa atkāpsies, līdzi ņemot savus groteskos, abstraktos radījumus.
Bet cilvēks, kurš stāvēja pie durvīm, bija citādās domās – neklausot manai gribai un notiekošā pārzināšanai viņš ar varu devās ārā un sagaidīja manis paredzēto galu savu...
Bet atlikušie turpināja būt iespiesti stūrī un gaidīt.
Segumu zem kājām klāja ierasta betona grīda. Bijām vairāki tur. Staigājām.
Drīz vien sajutu, ka man seko kāds grotesks tēls, aiz sevis mainot telpas - betona grīda transformējās par tērauda sieta grīdu, kurš atgādināja parastu, bet izturīgāku žogu, apmetums ieguva rūsas nokrāsu, bet rūsa kļuva par svaigu asiņu šaltīm. Sajūtot tuvojošos tumsu, ņēmos bēgt no šī neradījuma, pa ceļam raustot neskaitāmu slēgtu durvju rokturus, ar katru nākamo ļaujot neskaidrajam radījumam tuvoties man.
Beidzot sasniedzu kādas durvis, kuras pārmaiņu pēc bija vaļā un devos to sargātajā telpā pēc patvēruma. Šajā telpā atradu arī pārējos līdzgaitniekus un panisku baiļu mākti mēs sēdējām šajā klases telpā un apspriedām tālāko rīcības plānu.
Aiz durvīm bija jau kāds desmits šo neradījumu, kuru skaļās nelabi, dobji spiedzošās balsis lika atmest jebkādu domu par niecīgāko konfrontāciju ar šiem radījumiem. Vismaz man. Liku priekšā vienīgo izeju – jāsagaida ir laiks, kad gaisma izstaros tumsu, kad tumsa atkāpsies, līdzi ņemot savus groteskos, abstraktos radījumus.
Bet cilvēks, kurš stāvēja pie durvīm, bija citādās domās – neklausot manai gribai un notiekošā pārzināšanai viņš ar varu devās ārā un sagaidīja manis paredzēto galu savu...
Bet atlikušie turpināja būt iespiesti stūrī un gaidīt.
Apmēram šeit beidzās manas atmiņas par konkrēto sapni. Lieki minēt, ka tas ir būvējies uz Silent Hill un Urban exploration pamata.