Sūrreālisms - Post a comment

Tikāmies pie Stockmann un devāmies izbradāt noskatīto objektu. Nonākuši galā, konstatējām, ka objekts nudien ir pamests visā tā krāšņumā – tumšu, izsistu logu dekorēta bija šī naksnīgās, baltās ziemas tumsas ieskautā, šķietami Jūgendstilā ieturētā, no sarkanajiem ķieģeļiem būvētā ēka ar augstajiem logiem, kuru būtība saturēja sevī nedaudz no gotiskās arhitektūras un arī no cara laikā piekoptās būvniecības iezīmēm.

Pēc minūtes jau bijām noskatījuši piekļuves vietu objektam un, nedaudz padomājot, kļuvām apkārtējai satiksmei neredzami un, pametuši šī izplatījuma matērijas likumus, drīz bijām cauri vārtiem, lai to otrajā pusē, materializējoties atkal nonāktu fizikas un optikas likumu varā. Devāmies klusu skolas pagalmā un neizdevās nepamanīt svaigas automašīnas pēdas. Kļuvām vēl piesardzīgāki un tuvojāmies ēkas ķieģeļu mūra stūrim, lai tur apstātos un konstatētu, ka sētā nudien stāv automašīna – ieslēgtām gabarītu gaismām. Kļuvuši nedaudz tramīgi un nu jau nedzirdami, domājām par to, vai ir vērts izmantot izdomāto iekļuves punktu iekārotajā ēkā, vai labāk būtu doties prom un iegūt kādu novērošanas posteni – nez kamdēļ mums šķita, ka šīs automašīnas vadītāji nevarētu veikt sarga pienākumus.

Drīz jau atkal bijām veikuši savu dematerializācijas/materializācjas triku un bijām ārpus iekārotās skolas. Devāmies apkārt mūra žogam, kurš ieskāva skolu un vēl kādu objektu. Drīz secinājām, ka šis žogs drīzāk ir piederīgs blakus esošajai rūpnīcai, kuras atklāšana gan mums bija daļējs pārsteigums, jo nebija par to nekas meklēts vai zināms (vien, iespējams, lasīts), un nebija tas uzstādīts par galamērķi tuvākajiem bradājumiem. Pirmās domas par šo skolai blakus esošo, blokmāju un ielas ieskauto rūpnīcu bija, ka tā ir izslavētā LMR – par to vedināja domāt rūpnīcas vienstāva un angāru būtība, plašā teritorija un sargi vienā no galiem. Tā nu staigājām apkārt, meklēdami kādu izkārtni, kura dāsni pastāstītu par to, kas tas ir par objektu, kurš nemākulīgi slēpjas aiz mūra nožogojuma.
Šādi, staigājot apkārt, redzējām žogā caurumu, zem kura bija novietots betona bloks – taisni vai kā aicinājums skolas vietā doties iekšā rūpnīcas teritorijā! Bet, pamielojuši dvēseles ar ieskatu rūpnīcas teritorijā, pieturējāmies pie sākotnējā mērķa un turpinājām iet apkārt žogam. Pēc iešanas laika konstatējām, ka rūpnīcas perimetra garums ir ne mazāks par 1km – gājām tam apkārt 20 – 30 min, ar kāru aci vērodami objektu no ārpuses. Bet neko vairāk kā sargus vienā galā un objekta pierakstīšanu bradājumkalendārā mēs tur neredzējām.
Tad nu jau bijām apgājuši riņķī un te nu sāka noslēgties mūsu pastaiga – kuru rīdzinieki nesaprastu: no centra gājām līdz objektam (kādi 5-6km) un tad vēl apkārt žoga apskautajam blakus objektam – bijām jau atkal sasnieguši skolas vilinošos, pamestos, bet dzīvības pilnos mūrus, tikai šoreiz tiem tuvojāmies no otras puses. Atkal veikuši jums jau zināmo triku, bijām iekšā teritorijā. Arī šoreiz redzējām pēdas (cilvēku) un bikli tuvojāmies ēkas mūra stūrim, lai uzmeklētu zināmo automašīnu. Dāma no mūsu trijotnes gāja pirmā un ar prieku paudošu ķermeņa valodu paziņoja, ka neviena sētā nav – auto bija prom. Devāmies pie mašīnas atrašanās vietas un konstatējām tur to, kas apstiprināja mūsu aizdomas par to, ka tas nav sargs - pie mašīnas formā izkausētā sniega stāvēja pavardam līdzīgs veidojums – nokvēpušu ķieģeļu krāvums, kuru augšpusē rotāja restes, kuru konteksts manā prātā tika salīdzināts ar neko citu kā grilu. Un netālu no šī aukstā pavarda - zem kādas no sētas ieejas durtiņām ēkā - tumsu penetrējošo lukturīšu gaismā rotājās 3 litru burka, kura bija novietota uz taburetes un kuras saturs atgādināja kompotu. Un virs šīs (šķiet) tehniskās daļas ieejas pagrabā, karājās iepirkumu maisiņš. Šī aina bija kā "jā" vārds pieņēmumam, ka automašīnas pasažieris vai to daudzskaitlis nevarētu pildīt sarga pienākumus – šāda aina apsargam gluži vienkārši nepiestāv. Tā drīzāk piestāv jaunietim.
Un nu jau mūsu rokas bija bruņotas ar gaismas metamajiem un devāmies caur neesošiem pagraba logiem iekšā ēkā – kaut kā negribējās traucēt to ainu ar trīslitru burku.

Iekļuvuši pagrabā, konstatējām, ka tas viennozīmīgi ir izdedzis – tumsā gozējās ne vien nakts burvība, bet arī pārogļojušos, čaukstošu lietu paklājs zem mūsu kājām, kurš lieliski papildināja visapkārt redzamo ogļu melnumu, tajā skaitā uz sienām un griestiem. Un šī melnuma ieskauti stāvēja dažādi priekšmeti, kuri tur acīm redzot, bija novietoti pēc ugunsnelaimes – tie bija dažādi skolas būtību atainojoši priekšmeti - skolēnu soli, krēsli, dažādas saimniecības lietas, apkvēpuši skapji, sienas un citas lietas, starp kurām rotājās arī kāds pašsaprotams uzraksts uz sienas, tikai šoreiz tam bija citāds konteksts – tā bija lapiņa ar cilvēka vārdu un uzvārdu un ar viņam pielipināto pienākumu: "atbildīgais par ugunsdrošību". Acīm redzot, cilvēks nebija bijis uzdevuma augstumos, vai arī ēka bija degusi pēc tam, kad Andreja Pumpura 11. pamatskola bija pametusi šīs daiļās ēkas sienas un noteikti pēc tam, kad šo pašu ēku bija pametusi Rīgas 57. vidusskola.
Pagrabā piefiksējām vēl telpas, kuras varēja būt skolēna ļaunākais murgs vai iekārojamākais iebrukuma mērķis skolas nodedzināšanas sākšanai – vieta, kur varēja glabāties skolēnu personiskās lietas. Tāpat pagrabā bija vēl mājīga ģērbtuve,
sienu zīmējumiem rotāta ēdnīca, palīgtelpas, no kurām viena bija pilna ar neizdalītiem 2002. gada kalendāriem, dažādām mācību un daiļliteratūras grāmatām, pamatā krievu valodā; bet citā telpā bija plaukti, kuri saturēja dažas vēl palikušas burciņas, kuras sasaucās ar to redzēto ainu mašīnas izkausētā sniega tuvumā – plauktos bija kompoti un gaiši, no piekvēpumiem brīvi riņķīši, kuri liecināja, ka tur stāvējušas vairākas 3l burkai radniecīgas tvertnes ar kompotu, kurš šķita ēdams esam, ja ņemam vērā to, ka Pumpura pamatskola no šīs ēkas aizgāja 2007. Gadā. Lai nu kā, nemēģinājām nogaršot šo burku saturus – tas varēja izrādīties pārāk bagāts ar radniecīgām saitēm ar Igoru. Pagrabā bija arī dažas mācību telpas – mūzikas, mājturības un amatu mācības kabineti, kuros mētājas dažas liecības par tur veikto – skrūvītes, padomju laiku rezultātu tablo un daži darbagaldi. Un jo augstāk kāpa, jo mazāk bija vērojamu liecību par ugunsnelaimi un čaukstošo ogļu paklājs pamazām kļuva par kraukšķošu stiklu bruģi, kurš vēlāk izrādīsies uzmācīgs ienaidnieks.

Apskatījuši pagrabā esošās virtuves iekārtas, dažādas krāsniņas un zīmējumus/plakātus uz sienām, gāzmaskas (kuras bija ne tikai pagrabā), devāmies augšā uz pirmo stāvu, kur mūs sagaidīja parādes durvis un pirmā stāva klašu telpas – cieši blakus viena otrai. Plašo koridoru, kurš dižojās ar augstajiem griestiem un logiem, rotāja stiklu lauskas, izmētāti priekšmeti vai to reizinātāji, kā arī durvis vai to ailes uz daudzajām klašu telpās. Un tāpat kā pagrabā – visur bija nelabs saimniekošanas pazīmes – katrā klases telpā atradās vismaz daži vai daždesmit skolēnu soli ar tiem dzelzs rāmjiem mugursomām, arī krēsliņi, skapji un dažādi citi izglītību veicinoši nieciņi – pašvaldības skolai neklātos aiz sevis atstāt tik daudz joprojām lietojamu lietu (visā skolā bija atrodami kādi 100 skolēnu galdi un krēsli).
Drīz vien iedomājos par aizliegtā augļa atrašanu – direktora kabinetu. Bet, neviena no telpām neliecināja par to, kur šis amata veicējcilvēks varētu būt atradies – vienīgi dažās pirmā stāva telpas bija segtas ar paklājiem un citā telpā augstos griestus dekorēja grezni gaismekļi – trīsdaļīgs gaismas ķermenis ar stikla kupolu, ar zeltu imitējošu apdari. Šie gaismekļi pie griestiem bija kādi padsmit. Vēlāk šī telpa kļuva mums zīmīga ar vēl kādu notikumu.
Pagrabā uz kāda galda stāvēja žurnāli un laikraksti, kuru pēdējais izdevuma gads bija 2007. Tas arī tika ņemts par pamatu pamestības laika noteikšanai. Tātad, bija pagājuši teju 2 gadi, bet pirmā un arī citu stāvu tualetes joprojām dižojās ar savu saldskābo fekāliju romantizēto smaržu – reiz tādu masu, kuru apzīmējam ar vārdu "virca" nācās man izbaudīt uz savas ādas, bet tas ir cits stāsts – lai nu kā, to smaku ne ar ko uz pasaules nebija iespējams sajaukt. Un, lai gan klozetpodi bija saplēsti, nemaz nerunājot par skalojamā ūdens tilpnēm, tie gluži vai mērķtiecīgi un neatlaidīgi raidīja no sevis smaciņas - un kā nu ne, ja dažos no tiem bija nedaudz apkaltušas, bet joprojām dzīvelīgas un pat daiļas fekāliju kopiņas. Un kā vienmēr – personāla atejiņas bija daudz labākā stāvoklī, dekorētas ar atšķirīgām, tumšākām flīzēm.

Turpinot apgaitu, tika atrasti un fotografēti dažnedažādi citi priekšmeti – kafijas servīzes, dažādas kartes, atlasi, solu grēdas, kā arī tika uzņemtas zīmīgākas fotogrāfijas, kuras kādai no dāmām šķitīs pazīstamas esam, lai gan viņa nekad nav bijusi objektā. Vēlāk, matemātikai veltītā kabinetā tika uzietu gadskaitli precizējoši dokumenti – kādas skolnieces matemātikas burtnīca ar uzrakstītu mācību gadu – 2006./2007. m.g.

Un tad mūs pārsteidza minētā automašīna – no sākuma dirdēju ķēdes skaņas, ar kuru bija aizdarīti vārti, pēc tam arī skaņu pavadīja mašīnas gaismas. Brīdināju abas dāmas un kopš šī brīža nācās piekopt jau pagalmā atkārtoto lavīšanās prasmi, kurai papildus nācās attīstīt māku staigāt starp stiklu lauskām, neplēšot tās un neradot liekus trokšņus. Tajā brīdī bijām vēl pirmajā stāvā un novērojām amizantu skatu: no mašīnas izkāpa vīrietis un auto gaismas pavadīts devās tuvāk ēkas sienai un joprojām palicis gaismiņā, bez jebkādas aiztures, būdams svētā pārliecībā, ka neviens, pat viņa līdzbraucējs, viņu neredz, novilka bikses un nodarbojās ar defekācijas procesiju. Pēc tam viņa piemēram sekoja otrs vīrietis, tikai šis devās uz pretējo pusi – acīm redzot šim nepiemita ekshibicionista tieksmes nokārtoties starmešu gaismā.
Lai nu kā, turpmākais mūsu bradājums vēl jo vairāk iemantoja Stealth/Horror videospēles dabu. Līdz šai vietai objekts man vienkārši patīkami atsauca atmiņā skolu no Silent Hill pirmās spēles un arī no Siren (daļa veidotāju ir tie paši) pirmās daļas – arī tur bija pamesta skola, tikai daudz labākā stāvoklī – soli bija kārtīgi, nevis kā šeit – izmētāti, cits citam virsū, pagrabos, koridoros un pat logu ailēs. Lai nu kā, arī šāda kombinācija bija ļoti estētiska. Bet, kopš auto ierašanās, šis mans redzējums ieguva Siren tuvāku būtību – tā ir spēle, kuras galvenais game-play mehānisms ir lavīšanās, kamēr visapkārt, no tumsas un gruvešu aizsega uzglūn Shibito – japāņu versija par nemirušajiem jeb undead, jeb zombijiem. Un mašīnas pasažieru uzvedība ar daļēji bija kā Shibito uzvedība – tā nu viņi tur ar to mašīnu stāvēja – gaismas ieslēgtas, logi ciet (varbūt arī vaļā) un šķita, ka viens no viņiem kaut ko tur pieraksta un vēlāk runā par vīnu. Bet tieši tas, ka tā mašīna tur bija un tās pasažieri nedarīja neko sarga cienīgu, lika domāt dažādas domas un viena no pēdējām bija – šie ir vienkārši uzlikuši žogam savu atslēgu, kamēr tas bija vaļā, un, atceroties bērnības laikus, padarījuši šo vietu par štābiņam līdzīgu priekšmetu. Ja tā, tad nākas vien uzteikt viņu gaumi un vietas izvēli. Bet arī šāda, iespējams, ka absurda, doma nelika mums mainīt uzvedību – joprojām lavījāmies, lavierējot starp stiklu lauskām, priekšmetu grēdām, lukturu gaismu metot uz grīdas, piesedzot starus ar plaukstu – darot visu, lai viņi mūs nepamanītu. Turpinot šādu bradāšanu, nonācām aktu zālē – tur sienas rotāja daži grafiti, zīmējumi un arī vēstnesis no kāda pēdējā skolas saviesīgā pasākuma – pie aizkaru stangām un virs skatuves karājās bezgaisa baloniņi – krāsaini un amizanti savā kontekstā, apvienojot skarbo grausta realitāti ar rotaļīgumu un svinīgumu. Un vēl kā dekorācija bija krēsli, iemesti logu ailēs.
Šādā manierē aizlavījāmies līdz augšējam stāvam, kurā izvietotās telpas izraisīja jocīga plānojuma sajūtu – augšējā stāvā bija sporta zāle, kur virs ieejas/izejas karājās basketbola grozs, bet otrs radinieks mētājās pretējā galā. Tāpat tur bija vēl daži zirdziņi, atsperdēlis, vingrošanas trepes un no skolas simt gadu jubilejas palikušais artefakts – kompozīcija "100", kuras pēdējā nullīte bija atdalījusies un nu mētājās uz zemes. Kā arī te bija neiztrūkstošais vandālisma elements – grafiti un nedaudz ķēpājumu (tiesa, šajos objektos to bija patīkami maz). Nedaudz vēlāk pēc sporta zāles nonācām vienā no skolas bēniņu telpām. Arī šeit bija sporta lietas – balansa staigājamais dēlis, salauztas vingrošanas trepes, pildbumbas un matrači. Pārējos bēniņus rotāja tukšs ugunsdzēsības priekšmetu dēlis un daudz līķu. No sākuma tika ieraudzīts viens groteskais dzīvības atlikums, mētājamies uz zemes – pussadalījies putna skelets. Tas tika pētīts un fotografēts no visām pusēm kā jau negaidīts pirmatradums. Bet vēlāk bijām spiesti atkārtoti izdarīt uzņēmumus, jo atradām seriāla turpinājumu – bēniņos, starp vairākus centimetrus biezās putnu izkārnījumu garoziņas, mētājās desmitiem baložu līķu.
No šīs mājīgās, jumta konstrukcijas dēļ gotiskās, kapsētas devāmies atpakaļ uz stāvu, kur grīda zem mūsu kājām kļuva par griestiem, un no šī stāva lavījāmies uz pretējo ēkas spārnu un atgriezušies jau jumta stāvā, tikai pretējā ēkas pusē, uzgājām dažas interesantu lietu pilnas telpas.
Šo ēkas galu vulgāri varētu nosaukt par elektronikas galu – vienā telpā, kura sadalījās vēl vairākās ejās uz citām, stāvēja ierasto skolas soli krāvumi, starp kuriem gozējās skaļruņu kastes, lenšu atskaņotāja karkass un dažādi regulējamu un grozāmu lietu pilnas koka kastītes – tās kādreiz varēja veidot skolas iekšējo komunikāciju tīklu. Pēc visas šīs tehnoloģiskās kapsētas aplūkošanas devos vienā no atzariem un tur uzgāju datorklasi, kāda nebija redzēta nekur citur, proti, visas sienas garumā – pa visu perimetru, gluži kā tā horizontālā, dekoratīvā līnija sienu krāsojumiem vai tapetēm – bija izkārtoti dažādi IT termini – cits aiz cita, dažādi, bet visi pilnībā lietojami vai nu DOS, vai UI programmās – visvairāk iekš MSWORD vai MSPAINT. Un vēl šī pirmā telpa sadalījās uz citu telpu, kuru rotāja atkailināts un restots logs.
Pēc abu augšējo stāvu un bēniņu apskates bija pienācis laiks uzsākt pēdējo bradāšanas piegājienu – klusām lavīties lejup un meklēt alternatīvu izeju, jo tā mašīna ar saviem locekļiem joprojām bija turpat. Atpakaļceļā vēlreiz paostījām romantizēto un glorificēto tualetes smārdu, vēlreiz levitējām cauri stiklu lausku grēdām un beigu galā, apsvēruši vairākus izejas scenārijus, apstājāmies pie viena – leksim ārā pa to logu, kurā bija tās lampas pie griestiem. Sacīts – darīts. Uzrāpos uz palodzes un pēc kādas minstināšanās izlecu pa to ārā. Pēc tam konstatēju, ka pieveikts ir apmēram 4m kritiens. Par to informēju dāmas un nolēmām, ka to viņas neleks. Tad nu vēlreiz devos pagrabā pa ieeju, kura bija atrasta pēc apiešanas riņķī rūpnīcas teritorijai. Iegājis pagrabā, meklēju kādu virvei līdzīgu priekšmetu, pa kuru dāmām nolaisties. Bet drīz atmetu šo domu un sāku meklēt trepes, kuras pēc īsa brīža ieraudzīju. Tās bija vecās, labās koka trepes, tikai savus 5m garas un attiecīgi smagas.
Dabūju šo glābjošo priekšmetu ārpus pagraba laika un telpas, piestutēju tās pie attiecīgā loga, sazvanīju dāmas, kuras jau bija paspējušas nokāpt pagrabā izejas/manis meklējumos, atsaucu tās pie tā paša pirmā stāva loga un nu civilizētā veidā bijām jau uz sniegotās, naksnīgās skolas pagalma zemes. Ievadīju trepes miklajā un melnajā pagraba atverē un devāmies pa vārtiem ārā, ar to noslēdzot mūsu bradājumu, kurš man bija pirmais skolas objekts.

Bija jauki, skaisti, atmosfēriski, klusu, salīdzinoši mazvandalizēti, interesanti un visai fotogēniski. Izdevies bradājums!