Ja godīgi, man šķiet ļoti neētiska prakse uzskatīt, ka vidējais sabiedrības loceklis ir kaut kas zemāks, sliktāks, mazāk attīstīts vai mazāk spējīgs par mani. Nesenās diskusijās par sociālekonomiskiem jautājumiem es vairākkārt saskāros ar šādu pozīciju: "Tu neko nesaproti, tu jau darbu atradīsi, bet vidējais Latvijas iedzīvotājs nespēj strādāt vairāk, neprot atrast izdevīgāku darbu, nevar aizstāvēt savas tiesības pret darba devēja patvaļu, viņš spēj tikai zagt un nemaksāt nodokļus." Es, piemēram, no tiesas uzskatu, ka esmu sliktāks par vidējo Latvijas iedzīvotāju, es noteikti vairāk dzeru, mazāk strādāju, sliktāk plānoju savus ģimenes budžetu, man nav iekrājumu un pat sapņos nav rādījies nekustamais īpašums vai transportlīdzeklis, kas garantētu kādu drošību krīzes gadījumā, esmu joprojām parādā bankai ne par ko, vienkārši iegrābos kredītlīnijā, kad beidzās regulāri ienākumi. Es dzīvoju, kā pagadās. Droši vien, ir arī par mani sliktāki cilvēki, taču es ticu, ka vidējais iedzīvotājs šajā valstī ir godprātīgāks, čaklāks, taupīgāks un pragmatiskāks par mani. Un es vēlos, lai valsts plānošana (cik nu tā vispār notiek vai ir iespējama) būtu balstīta uz priekšstatu par šādu vidējo iedzīvotāju, nevis uz to cilvēku, kurš ir sliktāks par mani. Jo tad, ja sociālā, ekonomiskā un ētiskā vide valstī būs pielāgota latiņai, kas ir virs manas galvas, es būšu spiests tiekties uz augšu, līdzināties uz šo vidējo. Man šķiet, ka ir ētiskāk aizstāvēt pozīciju, kas liek man kļūt labākam. Ja būtu otrādi - ja valsts orientētos uz cilvēku, kurš neko nespēj un neprot, tikai gaida no tās pabalstus un pensijas, tad man, protams, dzīvotos labāk, nebūtu jāsaspringst, jo es jau pēc definīcijas būtu labākā pozīcijā par to, kuram tiek nodrošināts vidējais izdzīvošanas līmenis.