Nākamais levelis bērnbarošanā - barošana slingā, staigājot pa Brīvdabas muzeju. Un, pie viena arī lielākajai viens no 'cik ātri bērni izaug' jūdžakmens'- pirmā bērndārza ekskursija., (es ar mazo kā papildpusacs bariņa pieskatīšanā).


-Kam vajadzīgs skurstenis? Lai kaķi līstu ārā melni.

Abas sāk beidzot izskatīties pēc dažāda vecuma vienas sugas pārstāvēm. Uz lielās viltīgā smaida fona, mazās 'viss ir labi, visus mīlu' visaptverošais smaidiņš gan izskatās tik naivs, ka sirdz mazliet žēlumā saraujas....


Novērojumi no ekskursijas: dikti aizstāv savas mantas (bet vismaz, hm, bez vardarbības, lai gan dusmojas tā, ka rokas trīc). Bet kaut kā brīžiem ļoti bikla - par paskatīties tikšanu, caur durvīm iziešanu. Bet var jau būt brīžiem tādi ir visi... Neparasti to redzēt, jo pierasts par viņu domāt kā par bosiku, kas skrien, bļauj, ieņem sēdvietu un vēl piesargā divas vecākiem, citur gribētājus nost padzenot pat tur, kur vecākiem sēdvietas nav ieplānotas. 'Cīnos par citiem, ne par sevi?' ceru, ka nē, un vienkārši, līdzsvara ieturēšana.
Pēdējā mēneša laikā sākusi dziedāt dziesmiņas tad un tās, kuras Yamahā ir jādzied. (frīstailā to, ko pati grib tad, kad pati grib viņa dziedāja arī pagājšpavasar). Stāsta, ka patīk princeses (brīdis saukt OMG ŠAUSMAS KO MĒS ESAM IZDARĪJUŠI), bet praksē daudz vairāk patīk viss par zvēriņiem, tai skaitā dziesmiņas. (Dziesmu čakra atvērās ar 'braucam mēs uz Āfriku, kas grib līdz - tīģeris ar garu asti grib mums doties līdz'. Ko tīģeris darīs āfrikā, protams, nezinu, bet nu lai tak.)

Beidzot pienācis brīdis, kad lielā klausās priekšā lasīšanu (ne tikai teikumu/dzejoli zem bilžu grāmatas, kas vienmēr tika lasīti kopā, bet tā, ka guļ gultā un klausās). Sākumā mieghipnozes Zaķēns kas Negribēja Gulēt grāmatu, bet tad uzzināja, ka Vinnijs Pūks ir arī grāmata. Vinnijs Pūks ir manta. (Un Pūku ir ar mieru klausīties krietni ilgāk, nekā pirms tam Stārastes pasakas.). Mazā, protams, arī klausās, bet viņai ir pilnīgi vienalga kas&kādā valodā.



Mazai pirmais zobs pagājšnedēļ. Vakar nodemonstrēja apsēšanos (pati gan nepamanīja laikam - tā bija tikai metode, kā pastiepties augstāk, lai uzliktu smilšu sijājamo uz ratu riteņa). Lien, rāpus šūpojas, bet vēl nerāpo. Līšana atgādina, hmm.. peldēšanu tauriņstilā. Mīl bumbas. Mīl kastes. Uzlabojas ēšana. Atkal sabojājies miegs. (nākamais zobs? vai, kā kolēģe-iekš-bērnkopības izteicās - sāpīga softvāres apdeitu instalēšana?) Kafija ir mans viss.

Viņas ir mīļas. Lieliskas. Bet man sāp austiņas no spiegšanas un gribas gulēt.

http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/611258-no_apdrosinataja_piedzen_100_000_eiro_kompensaciju_saistiba_ar_mates_un_berna_navi_avarija_caka_iela

Kāds nezin, kas pārstāvēja/konsultēja cietušo pusi šajā lietā?

Ieraugot A.Ambaiņa aprēķinus Dogo sāgā, iekšēji pasmaidīju 're, kāds atbildēja Ksenijas 'bet ja visi ar vēzu slimojušie ir ēduši burkānus, vai tas nozīmē, ka burkāni izraisa vēzi?'... Jo atbilde taču skaitļos diezgan acīmredzama.

Bet, re, ZM atbilde, un tur minētais, ka A.Ambaiņa aprēķini tiek sabiedrībā īpaši cienīti, jo viņš ir matemātiķis...
http://www.zm.gov.lv/public/ck/files/Maris%20Goldmanis_%20Piezimes%20par%20Dogo%20sagu%202.pdf

tāds maziņš WTF. Cilvēki, tā taču ir pamatskolas matemātika. Amerikā, REiropā, tur daži speciālisti gaužas, ka kombinatorika skolās par maz ir - bet mums taču skolās kombinatoriku un varbūtības teoriju māca! Matanalīze no skolu programmām tika izslēgta tieši, lai tās vietā mācītu varbūtības teoriju.

Tad kāpēc mēs kā sabiedrība esam tik.... ehm. Nja. Nu tiešām, matemātika nav maģija.

Tad, kad Jums Azūra spāņu delikatešu bodītē piedāvā nogaršot 'pastēti' lepni slavējot 'mēs paši šito taisam, pēc tam citu nemaz negribēsiet ēst, te ir pilnīgi bez E vielām'...

Demonstratīvi palūdziet burciņu un izlasiet sastāvu - proti 'krēmsiers 'Rasa'(PIENS, SALDAIS KRĒJUMS, stabilizētājs-guāra sveķi, pārtikas sāls, pienskābes baktēriju ieraugs, ferments, konservāts-kālija sorbāts), cepti šampinjoni, sīpoli, rafinēta rapšu eļļa, garšvielu maisījums, sāls, pipari, timiāns.

Rec, no vienas puses - pirka jau tāpēc, ka garšā jutās riktīgi foršs umami.

No otras... nu un vajadzēja tik cītīgi stāstīt, ka 're, bez E vielām', ja uzlīmītē uz bondzelītes ir kā minimums E 412 un E203 ( un ļoti šaubos, vai 'garšvielu maisījumā' nav arī E 621. protams, pie ceptiem šampinjoniem un sīpliem tāpat skaidrs, ka dabīgais msg tur ir vezums un vēl kaudzīte vairāk, nekā potenciāli garšvielu maisījumā, tāpēc šajā reizē tam īsti nozīmes nav)? Nezināšana vai ļaunprātība, m?

Ohoo, cibiņā izrādās pēc mūžīgā 'zeķes zandelēs, zeķes zandelēs, kurš gan joprojām nezin, ka zeķes zandelēs nēsā tikai garīgi deģenerāti, kam mājās spoguļa nav (kādu vasaras stila lapu pēdējās piecgades laikā esat redzējuši? lai google parāda deģenerātus , (protams, sarakstiņā ir vēl daudz lietas - dekupāža, pērļošana (wake up sheeple, šī gada dekupāža ir makarūni un jo īpaši to meistarklases) tagad uzradusies jauna kolektīvi 're cik mēs esam krutāki un pārāki' augstprātīgi panicināmā lietiņa. Proti, krāsojamās grāmatas pieaugušajiem. Jo, redziet, atšķirībā no glezniņu izšūšanas pēc gatava parauga, tam neesot vajadzīgas dzīvei nepieciešamas prasmes.

Fui jūs.

Ja jums attiecīgā prasme trūktu, jūs tā neteiktu. Jo paskat, kad šī pašu apsmīkņātā prasme ļaut smadzenēm neieslēgt aurojošu 'THIS IS STUPID LETS DO SOMEHTING ELSE' režīmu tiek intensīvi lietota lappušu aizpildīšanai ar burtiņu bezjēdzībām ar zinātni pārplūstošajiem studiju dabriem, tas gan ir apbrīnojami un noderīgi. Jo redz burtiņi, ne krāsiņas. Ugu.

Nekā, tā IR mūsdienās vajadzīga un noderīga prasme. Vienkārši Jums tā ir, tāpēc Jūs to nenovērtējat.

Bet tas ir apbrīnojami, kā jebkurā kopienā ir daži 'bet tas taču visiem zināms', postulāti, kuriem vienkārši IR jāpiekrīt un nepiekrist nedrīkst. Modernā reliģija. Pēc sešiem vakarā neēst. Epidurālā anestēzija ir bīstama. Baltie milti resnina. Melnas drēbes slaidina. Vakcīnas ir inde. Visi bērni jāved pie osteopātiem. Šobrīd taču moderni noliegt homeopātiju. Jebkuras formas bērnudārzi ir ļaunums. 200 presītes dienā un būs slaids viduklis. Vajag ēst speķmaizes, tad sirds būs vesela! Resnie visu dienu rij bulciņas. Olu diēta uberalles! Tikai papēžkurpēs var izskatīties skaisti. Skriet-tikai bez apaviem! 8 glāzes ūdens dienā. Visas vainas risināmas iedzerot pareizo vitamīnu/minerālvielu. Depersija ir tikai slinkums, strādā un depresijai nebūs laika. E vielas ir ļaunums! Vielas, kas var izraisīt alerģijas, ir ļaunums!

Cibiņa atgādināja.
Ja bērnīņš tiek pie šīs šūpuļdziesmiņas https://www.youtube.com/watch?v=eLVX-eBVGWE tad šie ir bērniņa pirmie vārdi - https://www.youtube.com/watch?v=sUBO6qKotZw
Sample size n=1.

Kā nobaidīt Traumu&Ortopēdijas Slimnīcas personālu?

Paņemt līdz mazuli. Spocīgi klusi tukšajās uzņemšanas telpās pat padziedāšana zīdainim ir skaļa padarīšana, kur nu vēl paša mazuļa vokalizācijas.
Un viņiem no mazuļiem ir bail - jo nevienam negribās būt tam, kas teiks uztrauktajiem vecākiem 'ziniet, te nav gluži īstā vieta, kur sniedz palīdzību mazuļiem'.

To uzzināju kā atvainošanās paskaidrojumu par plašo smaidu izdzirdot, ka pacients esmu es, mazulis līdz vienkārši tāpēc, ka trauma nebija ieplānota un nebija īsti kur citur atstāt.

Ja mazule mūs šonedēļ iepriecināja ar pirmajām zilbēm! Pirmo saplēsto papīru! Un vecākā mazule par varonīgu Pirmo Zobārsta Apmeklējumu! Tad es arī esmu tikusi pie pirmā. Pirmais lauztais kauls! Kaut kā ļoti sanāk neuzmanoties pieskarties kaut kur par stipru un kaut ko salauzt. Saliekamo plastmasas kasti. Miksera bļodu. Tagad kājas pirkstu (klasiskais spēriens pa mēbeli, miega trūkuma reibumā un mazliet dusmās uz kaķi).

Es ceru, ka 'Bērbība ar Piena Garšu' ratu parādē, kur 'ratiem jābūt dekorētiem saistībā ar pasākuma tematiku' būs sastopami ar pupiem dekorēti ratiņi?
Lai parāde 'sniegtu prieku ne tikai bērniem, bet arī vecākiem'?

(Skumji, pēdējā laikā mazliet bail no visādiem tādiem centrā rīkotiem pasākumiem 'ģimenes dienām', 'bērnu dienām' utml, jo nezin kurā brīdī atkal pasākuma galvenais akcents būs PRET gejiem, stambulas konvenciju, genderismu, vai vēl kaut ko tamlīdzīgu.

Jo skaidrot 'a kāpēc viņi tik dusmīgi' galīgi negribās.

Ieskatījos šodien kurpju plauktā, cibas iebaidīta, ka uz māmiņdienu dārziņā pienākas biš uzpucēties. Labi, džinsus arī ikdienā nenēsāju (lol, jā, džinsi ir mans 'ofisa apģērbs', not kidding), bet arī kleitiņas ir ērti staipīgās košās trikotāžas un biš smukākās, uz pakaramajiem glabājamās. Pie kurām varbūt kaut kas smukāks par kediņām pievelkams atrodas.

Jau pirmajās sekundēs izvilkās veseli divi pāri melnu ādas laiviņu. Uz papēža... un laikam takš manas, kurš tad vēl mūsmājās 40.5 izmēra melnas papēžlaiviņas nēsā....

Sajūta, it kā kāds to būtu šeit aizmirsis. Amnēzija par iepriekšējo dzīvi. Lūk, laka melni-baltās ar 12cm koka papēdi atceros labi (bet tās jau savu nokalpojušas) - bet lūk šādas melnas? Pat īsti nespēju atcerēties, kad es esmu bijusi tāda, kas iepērk (un nēsā!) melnas papēžkurpes.

Dīvaini tā.

Vienmēr pieskatiet, ko bērni dara planšetē, neatstājiet viņus divatā pat ne uz brīdi, citādi arī Jūs atklāsiet, ka planšetē atvērta Kindle aplikācija, kurā atvērts Neuromancers, ceturtā lappuse.
Viņa jau mums vispār pagaidām grāmatmīle.

Un šis laikam ir pirmais pavasaris, kurā uzdrīkstos skaļi pateikt 'CAKE IS A LIE!'

Jo kaut kādā brīdī visi tie gelishi, belejāžas mati, sejas konturēšana, uzacu tetovēšana bleidinga tehnikā un jaunāko modes tendenču pārzināšana ir uztverama tikai kā dārgs hobijs. Jā, hobijs ar (ne vienmēr, bet reizēm) estētiski baudāmu rezultātu, bet - ne vairāk. Pilnīgi noteikti ne kas tāds, ar ko būtu jānodarbojas 'katrai sevi cienošai sievietei' (un vārdu savienojumiņš 'sevis kopšana' kā reiz paģēr 'ja tu šo nedari vismaz tikpat, cik esi, tu esi nekopta').

Hobijs ir tas, ar ko nodarbojas, kad laiku un naudu neprasa nekas būtiskāks un interesantāks. Attiecības parasti ir gan būtiskākas, gan interesantākas par genderspecifisku hobiju, kurā otru pusi nu nekādi neiesaistīt (lai gan, protams, ir pāri, kur katram ir savs, otru pusi pilnīgi neinteresējošs hobijs - and that's OK). Tiešie darba pienākumi - vismaz būtiskāki (šeit arī skaidrojums, kāpēc ir būtiska kategorija sieviešu, kam 'sevis kopšanas' pasākumi regulāri ir būtiskāki par pilna laika darbu. )

Brokoļeksperimentu epopeju turpinot, secinājums sekojošs: brokolis nebija vainīgs. Vainīga bija tekstūra.

Jau tad, kad sākām beibei dot pagaršot no pirkstgala visādas lietas, smējos, ka gurmāns aug. Jo... interesantas lietas, kas bija 'oh, dod vēl pagaršot, šito vēl neizpētīju', bet ikdienišķās 'šito dod visiem bēbīšiem' imaginārā atbilde bija 'nu tad arī dodiet tiem visiem citiem bēbīšiem'.

Izskatās, ka ar brokoli ir kaut kas no šīs sērijas. Ec, brokolis, 25min tvaicēts un caur sietiņu izberzts ir fuipē. Bet brokolis, 7min tvaicēts (un tad turpat slapjos tvaikos dzesēts), ar visu kātu un krikumiņiem (vai krikumiņiem attiecīgi karotē) - jap, tā ir manta. Joprojām manta kuras liela daļa nonāk uz krekliņa, pazodē, aiz ausīm utml, bet nu progress nenoliedzams. (Lūk.. puķkāpostu es varu pataupīt sev. Topinambūru bija interesanti palaizīt beeeeet topinambūrs mīksts nepaliek, ja? kraukšķīgs, kad novāra? Es nezinu, pirmo reizi dzīvē ar tādu virtuvē dabrojos)


Pie viena - mazule pirmo reizi dabūja pagaršot ūdeni. (ē.. vanna neskaitās, mkey). Lielā meitene ieraudzīja uz galda nolikto, pa sastāvdaļām izjaukto mīkstā caurspīdīgā snīpja pudelīti (jā jā, baidamies no Ļaunā Melnā Pelējuma, tāpēc snīpi tikai caurspīdīgu). Saskrūvēja un paziņoja, ka došot māsai sipot. (Tulka piezīme: lielā meitene nedzer viņa sipo. Nenoteiksme 'sipt'). Jautrība un prieks abām - lai gan neesmu droša, vai mazā ko no pudeles izdzēra un tad sajūsmināti sprauslāja ūdeni, vai vienkārši siekalzaķojās.

Pēdējo nedēļu valodas eksplozija man ik pa brīdim liek sist plaukstiņas un spiegt 'how cute!!!!'. Vakar svarīga diena, meitene pirmo reizi iepirkās veikalā. Vēl jau ne pati samaksāt :D bet pateikt 'Gribu gaļu' un parādīt 'šinī te' un pastāstīt ka tēti klausa.
Grūti pat pateikt, kas tieši ir mainījies, viņa runājot nedara neko tādu, ko nedarīja jau iepriekšējo pusgadu, vienkārši pēkšņi ir sākusi visu to darīt vairāk.

Mazais bērns tikmēr ir ideālais kafejnīcas kompanjons. Mierīgi pasēdēs, kamēr telefonu bakstīsi, sajūsmināsies par klātbūtni, tikko pievērsīsies, priecāsies, ka ar viņu parunājies.. jā es esmu traka un kafejnīcās runājos ar mazu bērnu un viņam pat dziedu. Bet tas ir tiiiik forši.
Man te pastaigbiedrene viena apvaicājās, vai tieku izrauties, redz, priecājas, ka reizi nedēļā tiek viena uz kafejnīcu aiziet... ņea, es pagaidām izbaudu to vecumu, kad varam aiziet divatā. Ja vēl tās foršās kafejnīcas tuvāk būtu, vispār apresnētu.
Ar mazo arī uz kino noteikti joprojām ir forši. Ja tik tie kino nebūtu Yamahu dienās.