Ok. Es tiešām nevaru spriest, kā bērni ietekmē sevis kopšanas manieres/līmeni (var saukt, kā gribi), taču mēģinu iedomāties, kādu ietekmi tas atstātu uz mani. Esmu absolūti pārliecināta, ka daudz mazāk pievērstos sev, jo mazais kā tāds ir liela vērtība, kam vajadzētu pievērst maksimālu uzmanības devu. Ātri aizskriet pie friziera vai pie manikīres - kāpēc ne. Bet tas būtu arī viss.
Par tādiem 5 stundu gariem rituāliem man ir tikai lielas acis, jo vienkārši nesaprotu, kā var par to vispār domāt un kur vēl nu nodarboties ar ko tādu attiecīgajā dzīves perioda (neilgi pēc dzemdībām).

Piekritīšu, ka iešana pie speciālistiem, kas veic attiecīgās procedūras, ir drīzāk neērta un arī maksā naudu, nekā vairāk patērē laiku. Man lielus nervus prasa gan uzacu krāsošana, gan smuku nagu nolakošana, tādēļ bieži pie sevis purpinu, ka labāk būtu aizgājusi pie profesionāļa un iztikusi bez problēmām. Tā vismaz es uztveru šīs procedūras.

Jā, noteikti ir atšķirība starp hobiju un obligāto aprīkojumu. Tikai jāpiemin, ka ir kategorija dāmu, kurām tas "obligātais" līmenis (bez kura nevar iziet no mājas) vienkārši ir komplicētāks nekā citām. Ar to arī bija domāts "šādas-tādas" - es izsakos, raugoties no viņu atskaites punkta. Nekā personīga. Jebkuram ir tiesības staigāt tā, kā vēlas, lai tikai netraucē apkārtējos.

Bet šeit tiešām ir jārunā par to, kā dāma pavada brīvo laiku. Ja ir nopietni hobiji, intereses, pat lērums ar pienākumiem, tad šī Tevis minētā "pašdekorēšanās" vienkārši nav iespējama, jo cilvēkam diennaktī dotas ir tikai 24h.