Previous 20

Mar. 14th, 2019

Svaigs gaiss man reizēm smaržo pēc arbūza, un arbūzs - pēc svaiga gaisa.

Ceturtdienas marazms.

Dec. 10th, 2018

Ir!

Laime ir iespējama, ciešanas nav obligātas, bet nepatikšanas ir pārejošas!

Sep. 19th, 2018

Par vīriešiem

Šodien nejauši uzdūros pirms gandrīz nedēļas publicētai sarunai ar Pēteri Kļavu (http://www.mammamuntetiem.lv/articles/42220/popularais-arsts-peteris-klava-sievietes-jus-neprotat-lietot-virieti/). Par vīriešiem kā tēviem, dzīvesbiedriem, alimentu maksātājiem un tamlīdzīgi.

Intervija un tajā paustās atziņas nav nekas intelektuāli spīdošs vai ģeniāls, par to nav runa. Tieši pati vienkāršība, trāpot naglai uz galvas ar nesamežģītām frāzēm un vēl nez ko, mani sajūsmināja. Par vīriešiem. Par tiem, kuri ir naivāki un jaukāki par sievietēm. Par tiem, kuri nav alfa male kārtas pārstāvji. Par cilvēku emocionālās inteliģences trūkumu - cik reižu neesmu teikusi, ka burtiski katram 2. Latvijas iedzīvotājam vajadzētu iet studēt psiholoģiju. Lai vispār saprastu, kas notiek! Cēloņsakarības. Sevi. Otru cilvēku.

Sasodīti patika. Kaut gan es arī nemāku lietot vīrieti :) ne pietiekami bieži.

Aug. 16th, 2018

Vispirms jau šis - tā vietā, lai krātu naudu kurpēm, es nopērku pavisam muļķīgu grāmatu-krimiķi. Tas man dod apmierinājumu aptuveni 2 dienas, bet-vieglu smīniņu sejā vismaz mēnesi. 
Es sāku atkal apzināties, ka neizskatos kā pēdējā plukata, bet visai jauka dāmīte, hihi.

Ir tā, ka naudu nevaru un īsti negribu tērēt pašiem ideālākajiem sīkumiem, bet gan citiem, precīzāk, tam, kam paredzēts. Mani simti neaiziet tīrām muļķībām, bet manam lielajam ego. Tas ir, mammas priekam un mājas uzturēšanai.

Ak vai, kā es gvelžu muļķības! 
Es gribu un man ir jāpalīdz mammai. Ja arī man uzrodas kas vairāk, es pēkšņi visu notērēju savām iegribām. 

Sanāk izcili sekli-pārdomas ir tikai un vienīgi ap naudu. Nu? Un ko par to teiks budisti?
Man vienalga. Budistiem nav 2x vecmeitu ballītes mēnesī ar 2 papildu kāzām ar dāvanām. Viņiem arī nav deskoda kleitas un mammas, kurām vairs nav vīra. Neesmu īstena latviete ar tiem gēniem, kura labi cieš. Neciešu labi! 
Es gribu dzīvot!

Paldies par uzmanību.

S.

Sep. 21st, 2017

Piedzīvojumi vs. pieredze



"V.B.Jeitss reiz atzīmēja - nevaru atrast vajadzīgo citātu, tāpēc saku to saviem vārdiem -, ka nelaimīgs (neveiksmīgs?) ir tas, kura piedzīvojumi pārsniedz viņa pieredzētspēju; pieredzētspēja manā izpratnē ir aptuveni tas pats, kas spēja apjēgt, kas ar tevi ir noticis. Varbūt šī tad arī varētu būt atšķirība starp vienkārši piedzīvojumiem un patiesu pieredzi? Proti, piedzīvojums ir kaut kas, pēc kā cilvēks dzenas baudas vai pat savtīga labuma dēļ, kā dodoties meklēt zeltu vai laupīšanas karā uz citu valsti; vai lai sajustos dzīvāks nekā parasti - cerībā, ka tas patiešām notiks. 
Pieredze savukārt ir tas, kas, paejot ilgākam laikam, ar tevi īstenībā notiek; tā ir patiesība, kas agri vai vēlu tevi beidzot panāk."


Katrina Anna Portere, RL Septembris 2017

Apr. 12th, 2017

Vēlējos tikai piefiksēt sev dažus jocīgus faktus:
  • es vairs nedzīvoju Rīgā
  • viena no dzīves sastāvdaļām ir flīģeļdīlošana
  • man jācīnās ar bebriem
  • es gribu masēt
Viss kaut kā dīvaini sakritis. 

Mar. 14th, 2017

Solārijs ir ar tik labu vidi, ka pat mākslīgā orhideja ir sažuvusi.

Feb. 24th, 2017

Zināju, ka man patīk džezs. Vienmēr bija bijis tuvumā - tēva mašīnā, tēva balsī, kādā nejaušā koncertā, citreiz pašas galvā. Nekad nebiju pievērsusi tam īpašu uzmanību. Tā kā pagājušais gads man ir uz mūžiem nosvētīts par "miroņu gadu", kad vienīgais mērķis bija izdzīvot un kad neeksistēja ne intereses, ne sapņi, ne vēlmes, ne mērķi, tad šis gads pēkšņi ļauj ievilkt gaisu plaušās. Paskatīties apkārt un ieklausīties, kas tieši man bija pietrūcis. Kad tev atņem visu, tad sāc saprast, kas esi tu pats, kas tevi definē, kam ir nozīme un kam - nav, kas patiešām liek justies laimīgam. Es mīlu džezu. Klausoties tajā, sirdī emociju gamma līdzinās salūtam un kuģim vētrā vienlaicīgi. Rodas vēlme reizē raudāt un smieties. Manuprāt, tas ir mūzikas mērķis. Vienmēr ir bijis un būs.

Feb. 23rd, 2017

Godīgi sakot, jūtos resna un neglīta. Ja atmiņa neviļ, tad tik ilgstoši šādas domas sen nav bijušas.
Tā kā problēma definēta, tad jāķeras pie risinājuma. Runā, ka viss sākas no iekšām. Nē nu, varbūt man ir neglīta akna vai asimetriskas plaušas, kas to lai zina. To visu novērst var visādi dakterīši halātos un tā tālāk, bet tas lai paliek.
Šoreiz pacelšos nopietnākā - filosofiskā līmenī - un secināšu, ka man pietrūkst dažas lietas, vietas un nodarbes, lai kopumā justos labi un apmierināti dzīvē. Attiecīgi būtu ļoti, ļoti labi saprast, kas man pietrūkst, lai es būtu laimīga. Jo, galu galā, īpaši agrāk mans dzīves mērķis vienmēr bijis būt laimīgai! Šausminoši ambiciozi. Bet mērķiem un virzieniem dzīvē jābūt, neko nedrīkst pārmest!

Sep. 12th, 2016

Harmonija

Harmonija.
Kas ir harmonija? Mūzikas termins. Krāsu samērīgums. Cilvēka iekšējā saskaņa.
Samērīgums, saskaņa. Dvēseles stāvoklis.

Pēc būtības iekšējās un apkārtējās harmonijas sasniegšana ir kaut kas tik ekskluzīvs, ka pat baidos par to domāt. Bet nākas, jo, redzot ko tādu savā acu priekšā viena nopietna vakara garumā, to nevar ignorēt vai aizstumt prom. 
Nu bet parādiet muļķa cilvēkam burkānu deguna galā, vai tad viņš tik ātri to aizmirsīs? Ne par ko! Arī manas rociņas sāk tvarstīt tukšu gaisu acu priekšā, cenšoties formulēt slāpes pēc vienkāršā, dabiskā, nesamākslotā, īstā. Vai tā būtu pastaiga mežā vai laba grāmata, interesanta izstāde vai privātais izbrauciens ar laivu. Vienalga. 
Viss ir tik sapiņķerēts, mezglains, sarežģīts, smagnējs. Ir tikai tīra vēlme pēc malka svaiga gaisa.

Kā jau teicu - tas ir sasodīti ekskluzīvi.

Jul. 8th, 2016

Nobody knows what's wrong with themselves, and everybody else can see it right away.

May. 12th, 2016

Cilvēks ir intelektuāls, bet naivs. Intelektuālais naivums. It kā saprot, kas notiek pasaulē, bet reizē visu uztver caur kaleidoskopiskām brillēm.

Kad tevi apciemo 15 gadus sena pagātne, sāc atrast atbildes uz daudziem tagadnes jautājumiem. Nav brīnums, ka eksistē laba daļa cilvēku, kuriem pastirpināti interesē vēsture. 

Cilvēki no pagātnes bieži vien ir tik komfortabli kā pazīstams, ērts, labi iesēdēts dīvāns. Uz vienu brīdi šķiet, ka neko vairāk dzīvē nemaz nevajag - iekārtoties ērti, apsegties ar mīkstu sedziņu un ļaut pagātnes mūzikai ieaijāt sevi miegā.

Ir viens "bet". Tas jau sen ir aiz muguras. Dīvāns ir vecs, neglīts un draud kuru katru brīdi sabrukt. No tā ir jākāpj ārā un jāmet prom tas deķis. Varbūt ne tik brutāli, taču galvenā doma paliek. 

Skats vērsts uz priekšu, mugura taisna un - pretī gaišajai nākotnei!


Mar. 30th, 2016

Solījums

Naktī apsolīju sev uztaisīt sarakstu ar lietām/nodarbēm, kas mani iepriecina, bet kas obligāti jādara vienatnē.
Piemēram, ar riteni aizbraukt no mammas mājām līdz Jūrmalai un atpakaļ, pa savu iecienīto maršrutu. Krāsot kā mazam bērnam. Likt puzli. Un tā tālāk.
Mazi sīkumi, kam es vispār neatvēlu laiku. Visvairāk jau vienatnei, bet tieši kvalitatīvai - ne ar datoru klēpī. Vispār muļķīgi, ka man pie tā ir jāpiedomā.

Mar. 29th, 2016

Es tikai gribēju piefiksēt vienu lietu - neviens alkoholiķis man nekāps uz galvas un nebojās dzīvi. Neesmu nekāds līdzatkarīgais un nebūšu.
No tēva varēja visu ko iemācīties, bet visvairāk - pašcieņu :) Labs mantojums.

Mar. 24th, 2016

Citi cilvēki meklē kādu, kam uzticēties.
Es meklēju vietu, kam uzticēties. Man pat nav jāmeklē. Man tāda ir. Tikai nav dūšas atgriezties un būt ar sevi.

Nov. 30th, 2015

Mums skandina, ka viss ir mūsu rokās. Mūsu dzīve ir apzinātu izvēļu virkne, mēs esam noteicēji. Tad sāk piezagties iluziora sajūta, ka esi pats savs Dievs. Liktenis? Sātnans. Karma? Viss kopā. Tikai retu reizi sanāk atcerēties, ka ir lietas un notikumi, ko nevaram ietekmēt ar savu lielo Es.
Zaudējums un vientulība nodauza tos kantaini spītīgos visvarenības stūrus, aizbāž ar netīru lupatu bravūrīgi bļaurīgo sludināšanas caurumu, iluziorās veiksmes peles, trīcošas un nosvīdušas, iemūk vistumšākajās alās. Nav viss tik vienkārši, kā sākumā šķiet. Tas it kā pamats citreiz tiek izsists tik pamatīgi, ka neviens dievs īsti nevar izpalīdzēt. 
Žēl. Jo nekad neviens, pavisam godīgi, nav tam gatavs.

Nov. 21st, 2015

Sep. 10th, 2015

Un vēl.

Esmu tas riebīgais cilvēks, kuram šausmīgi patīk piesieties par akcentu, precīzāk, norādīt uz dažādām izloksnēm un tamlīdzīgi. Pēc būtības tas, kā cilvēks runā, kādus izteicienus lieto, kā izrunā vārdus, norāda, no kuras Latvijas puses viņš ir, tāpat kā to, ar kādiem cilvēkiem audzis kopā (ģimene, draugi utt.). 

Rīgas dāmas bieži vien rauc degunu par akcentiem un svēti solās nekādā gadījumā nepīties ar čali, kurš kaut vienu vārdu "nepareizi" izrunā :) Toties man vienkārši patīk piesieties. Tāpat. Izklaides pēc.

Un lai ko teiktu par latgaļiem jeb čangaļiem (cik noprotu, šis tā kā velk uz uzbrauciena pusi), esmu par viņiem stāvā sajūsmā. Labās sirds dēļ. Kad vienu reizi aiztriecāmies uz Baltinavu gadus gandrīz 10 atpakaļ, cilvēki, kuriem totāli nekā nebija, mums iznesa ārā no mājas pēdējo, lai mazliet pacienātu un iepriecinātu. Man absolūti nav draudzīgas attiecības ar speķi, bet sirds kusa no aizkustinājuma. Tādēļ piedāvāto mantu visai droši žļembāju nost, lai izrādītu absolūtāko pateicību. Protams, nākamajā dienā nodibināju ciešu kontaktu ar tualtetes podu, bet ne par to ir runa.
Atkal un atkal es pieredzu to, kā cilvēki nāk pretī, cik atvērti un draudzīgi ir. Arī darba ziņā - nu, nav vajadzīgs viņiem mans piedāvājums, nav. Bet atsūtiet, lūdzu, tāpat! Mums noteikti kādreiz varētu noderēt! Sūtiet!

Gribētos līdzināties viņiem, mazāk sev.

Jul. 28th, 2015

Alise Brīnumzemē.

"Lai tikai paliktu uz vietas, ir jāskrien, cik vien ātri varam. Bet, ja vēlamies kaut kur nokļūt, ir jāskrien vēl divreiz ātrāk."

Bet šis gan neattiecas uz visiem pēc kārtas :)

Jun. 2nd, 2015

Es vienmēr esmu apbrīnojusi to, ar kādu gaismas ātrumu var izbesīt komunikācija ar bijušajiem. Mans temperaments uzņem vājprātīgus apgriezienus.

March 2019

Sun Mon Tue Wed Thu Fri Sat
     12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31      

Syndicate

RSS Atom
Powered by Sviesta Ciba