Emocionālā sīknauda

Neatceros, kad pēdējo reizi tā bijis. Sēdēju viena pati uz Stabu ielas un ēdu vjetnamiešu zupu. Saule sildīja, muti dedzināja un uz brīdi šķita, ka pasaulē kaut kas ir mainījies. Manā? Varbūt.

Atpakaļceļā uz mājām veselais saprāts izlēma izmest loku caur mežu. Virs manis lēkāja vāvere, kas taisīja komiksu supervaroņu cienīgas skaņas. Nebiju ar ko tādu sastapusies, parasti mūsu tikšanās noritējušas cieņpilnā klusumā.

Toties vakariņās visvairāk izcēlās tomātmaizes - sen gaidītas un gandrīz aizmirstas. Bet jaunajam paziņu lokam pievienojās Rihards Lībietis Orchestra. 

Tad jau laikam baumas par dzīves garšas nāvi ir visai pārspīlētas.

Tas ir pārvērties par labi ieeļļotu, noslīpētu morālo pašterorismu ar skaisti mazohistiskiem krāsu triepieniem. 

Bet tagad gan ir pienācis brīdis, kad man tas viss ir līdz kaklam. No sirds līdz kaklam! Neredzu arī nekādus rezultātus kā vien pašsagrautu, kompleksainu čību, kurai jau sāk balēt atmiņas par dzīvesprieku. 

Attiecīgi šis raksts man ir jāpiefiksē un jāpārlasa reizi nedēļā: http://https://alifeofproductivity.com/top-10-lessons-learned-productivity-complete-slob-week/

Protams, tas notiek vienīgi brīžos, kad mani netracina tā smaka. 

Negribu runāt par krāsām, meistariem un tamlīdzīgi. Izņemot, ja man kas sasāpējies.

Kas notiek? Zūd sievišķība? Spēja saprasties ar citām sievietēm? 

Ar savu mammu, protams, varu runāt ilgi un dikti, tā nav problēma (ha, bet viņa mani ir uzaudzinājusi pēc savas līdzības, ne tā?). Tāpat ar dažām draudzenēm, kuras nerunā par šāda tipa tēmām, varu pavadīt kaut visu dienu, un laiks paskrien nemanot. 

Mani arī neuzrunā tie visi šovi - protams, pie vainas noteikti ir TV trūkums mājsaimniecībā. Bet tad es piespiežu sevi kaut ko paskatīties un vienkārši nolaižas rokas, jo tas viss nesaista. Ne tas, kā tiek pārģērbta sieviete no laukiem, ne tas, ko uzcepuši jaunie influenceri.

Jūtos neiederīga un it kā pazaudējusi saikni. Gan jau pārejoši. 

Ar ko es pati nodarbojos? Ne ar ko īpaši saturīgu, vienkārši aizeju uz jogu, lieku tiesības, lasu grāmatu un plānoju ceļojumus. Un, protams, taisu ēst!

Man pat čatot nepatīk. Hm.. Varbūt esmu apsaldējusi galvu :)

Pie pēdēja laika atklāsmēm jāpieraksta arī tas, ka visā visumā esmu laipns cilvēks. Visbiežāk to var izbaudīt apkalojošās sfēras darbinieki, bet bieži arī pilnīgi nejauši garāmgajēji. Neesmu šajā jautājumā īpaši iedziļinājusies, jo nevaru sevi pieskaitīt pie kaut kāda tipa "labajiem" cilvēkiem, jo neaizraujos ar naudas ziedošanu un Ziemassvētku sezonā vēl joprojām ignorēju aicinājumu nosūtīt dažādas dāvanas penzānāriem, kuriem trūkst atbalsta. Jebkurā gadījumā, te nav runa par eksistenciālas dabas jautājumiem, drīzāk par negācijām, kad esmu izrādījusi savu ikdienas devu laipnības totālai svešiniecei, kura man, kā jau kārtīgam kristietim, iebliež pa abiem vaigiem. Jēzus! Tas tāpēc, ka es pabrīdināju, ka esmu izņēmusi pēdējo naudu no bankomāta - ka diemžēl būs jāmeklē cits. Ar domu, lai cilvēks nemaz nebakstās ap bankomātu un nemēģina spaidīt podziņas un domāt, kas te nedarbojas. Mani nosauca par "bezkaunīgo meiteni" un pēc tam centās to pārvērst jokā, ka "šoreiz es piedošu, bet nākamreiz ne, haha". Joptvai. Alijas Makbīlas stilā prātā uzbūrās smags ceļa rullis, kas pāris reizes saplacināja šo neaizmirstami rūgto sievieti. Sīkums, protams, bet es biju ļoti nogurusi un jutīga.

Intervija un tajā paustās atziņas nav nekas intelektuāli spīdošs vai ģeniāls, par to nav runa. Tieši pati vienkāršība, trāpot naglai uz galvas ar nesamežģītām frāzēm un vēl nez ko, mani sajūsmināja. Par vīriešiem. Par tiem, kuri ir naivāki un jaukāki par sievietēm. Par tiem, kuri nav alfa male kārtas pārstāvji. Par cilvēku emocionālās inteliģences trūkumu - cik reižu neesmu teikusi, ka burtiski katram 2. Latvijas iedzīvotājam vajadzētu iet studēt psiholoģiju. Lai vispār saprastu, kas notiek! Cēloņsakarības. Sevi. Otru cilvēku.

Sasodīti patika. Kaut gan es arī nemāku lietot vīrieti :) ne pietiekami bieži.

Es sāku atkal apzināties, ka neizskatos kā pēdējā plukata, bet visai jauka dāmīte, hihi.

Ir tā, ka naudu nevaru un īsti negribu tērēt pašiem ideālākajiem sīkumiem, bet gan citiem, precīzāk, tam, kam paredzēts. Mani simti neaiziet tīrām muļķībām, bet manam lielajam ego. Tas ir, mammas priekam un mājas uzturēšanai.

Ak vai, kā es gvelžu muļķības! 

Es gribu un man ir jāpalīdz mammai. Ja arī man uzrodas kas vairāk, es pēkšņi visu notērēju savām iegribām. 

Sanāk izcili sekli-pārdomas ir tikai un vienīgi ap naudu. Nu? Un ko par to teiks budisti?

Man vienalga. Budistiem nav 2x vecmeitu ballītes mēnesī ar 2 papildu kāzām ar dāvanām. Viņiem arī nav deskoda kleitas un mammas, kurām vairs nav vīra. Neesmu īstena latviete ar tiem gēniem, kura labi cieš. Neciešu labi! 

Es gribu dzīvot!

Paldies par uzmanību.

S.

"V.B.Jeitss reiz atzīmēja - nevaru atrast vajadzīgo citātu, tāpēc saku to saviem vārdiem -, ka nelaimīgs (neveiksmīgs?) ir tas, kura piedzīvojumi pārsniedz viņa pieredzētspēju; pieredzētspēja manā izpratnē ir aptuveni tas pats, kas spēja apjēgt, kas ar tevi ir noticis. Varbūt šī tad arī varētu būt atšķirība starp vienkārši piedzīvojumiem un patiesu pieredzi? Proti, piedzīvojums ir kaut kas, pēc kā cilvēks dzenas baudas vai pat savtīga labuma dēļ, kā dodoties meklēt zeltu vai laupīšanas karā uz citu valsti; vai lai sajustos dzīvāks nekā parasti - cerībā, ka tas patiešām notiks. 

Pieredze savukārt ir tas, kas, paejot ilgākam laikam, ar tevi īstenībā notiek; tā ir patiesība, kas agri vai vēlu tevi beidzot panāk."

Kas ir harmonija? Mūzikas termins. Krāsu samērīgums. Cilvēka iekšējā saskaņa.

Samērīgums, saskaņa. Dvēseles stāvoklis.

Pēc būtības iekšējās un apkārtējās harmonijas sasniegšana ir kaut kas tik ekskluzīvs, ka pat baidos par to domāt. Bet nākas, jo, redzot ko tādu savā acu priekšā viena nopietna vakara garumā, to nevar ignorēt vai aizstumt prom. 

Nu bet parādiet muļķa cilvēkam burkānu deguna galā, vai tad viņš tik ātri to aizmirsīs? Ne par ko! Arī manas rociņas sāk tvarstīt tukšu gaisu acu priekšā, cenšoties formulēt slāpes pēc vienkāršā, dabiskā, nesamākslotā, īstā. Vai tā būtu pastaiga mežā vai laba grāmata, interesanta izstāde vai privātais izbrauciens ar laivu. Vienalga. 

Viss ir tik sapiņķerēts, mezglains, sarežģīts, smagnējs. Ir tikai tīra vēlme pēc malka svaiga gaisa.

Kā jau teicu - tas ir sasodīti ekskluzīvi.

Kad tevi apciemo 15 gadus sena pagātne, sāc atrast atbildes uz daudziem tagadnes jautājumiem. Nav brīnums, ka eksistē laba daļa cilvēku, kuriem pastirpināti interesē vēsture. 

Cilvēki no pagātnes bieži vien ir tik komfortabli kā pazīstams, ērts, labi iesēdēts dīvāns. Uz vienu brīdi šķiet, ka neko vairāk dzīvē nemaz nevajag - iekārtoties ērti, apsegties ar mīkstu sedziņu un ļaut pagātnes mūzikai ieaijāt sevi miegā.

Ir viens "bet". Tas jau sen ir aiz muguras. Dīvāns ir vecs, neglīts un draud kuru katru brīdi sabrukt. No tā ir jākāpj ārā un jāmet prom tas deķis. Varbūt ne tik brutāli, taču galvenā doma paliek. 

Skats vērsts uz priekšu, mugura taisna un - pretī gaišajai nākotnei!

Mazi sīkumi, kam es vispār neatvēlu laiku. Visvairāk jau vienatnei, bet tieši kvalitatīvai - ne ar datoru klēpī. Vispār muļķīgi, ka man pie tā ir jāpiedomā.