Par produktivitāti, paššaustīšanu un citām šausmām
Pēc dabas esmu slinka. Ne pa jokam, ja pavisam godīgi. Un tad, sasniedzot konkrētu vecumu, sapratu, ka tas nekam neder. Ka ir jālauž, jāspiež, jāgrūž sevi, līdz darbi tiek padarīti. Ir jādraud, jāapsūdz, jāizsmej sevi, jāsalīdzina ar citiem un jārāda uz sevi ar pirkstiem, lai notiktu kāda kustība.
Tas ir pārvērties par labi ieeļļotu, noslīpētu morālo pašterorismu ar skaisti mazohistiskiem krāsu triepieniem.
Bet tagad gan ir pienācis brīdis, kad man tas viss ir līdz kaklam. No sirds līdz kaklam! Neredzu arī nekādus rezultātus kā vien pašsagrautu, kompleksainu čību, kurai jau sāk balēt atmiņas par dzīvesprieku.
Attiecīgi šis raksts man ir jāpiefiksē un jāpārlasa reizi nedēļā: http://https://alifeofproductivity.com/t
Comments