Emocionālā sīknauda

Zināju, ka man patīk džezs. Vienmēr bija bijis tuvumā - tēva mašīnā, tēva balsī, kādā nejaušā koncertā, citreiz pašas galvā. Nekad nebiju pievērsusi tam īpašu uzmanību. Tā kā pagājušais gads man ir uz mūžiem nosvētīts par "miroņu gadu", kad vienīgais mērķis bija izdzīvot un kad neeksistēja ne intereses, ne sapņi, ne vēlmes, ne mērķi, tad šis gads pēkšņi ļauj ievilkt gaisu plaušās. Paskatīties apkārt un ieklausīties, kas tieši man bija pietrūcis. Kad tev atņem visu, tad sāc saprast, kas esi tu pats, kas tevi definē, kam ir nozīme un kam - nav, kas patiešām liek justies laimīgam. Es mīlu džezu. Klausoties tajā, sirdī emociju gamma līdzinās salūtam un kuģim vētrā vienlaicīgi. Rodas vēlme reizē raudāt un smieties. Manuprāt, tas ir mūzikas mērķis. Vienmēr ir bijis un būs.