Emocionālā sīknauda

Neatceros, kad pēdējo reizi tā bijis. Sēdēju viena pati uz Stabu ielas un ēdu vjetnamiešu zupu. Saule sildīja, muti dedzināja un uz brīdi šķita, ka pasaulē kaut kas ir mainījies. Manā? Varbūt.

Atpakaļceļā uz mājām veselais saprāts izlēma izmest loku caur mežu. Virs manis lēkāja vāvere, kas taisīja komiksu supervaroņu cienīgas skaņas. Nebiju ar ko tādu sastapusies, parasti mūsu tikšanās noritējušas cieņpilnā klusumā.

Toties vakariņās visvairāk izcēlās tomātmaizes - sen gaidītas un gandrīz aizmirstas. Bet jaunajam paziņu lokam pievienojās Rihards Lībietis Orchestra. 

Tad jau laikam baumas par dzīves garšas nāvi ir visai pārspīlētas.