Emocionālā sīknauda

Zaudējums un vientulība nodauza tos kantaini spītīgos visvarenības stūrus, aizbāž ar netīru lupatu bravūrīgi bļaurīgo sludināšanas caurumu, iluziorās veiksmes peles, trīcošas un nosvīdušas, iemūk vistumšākajās alās. Nav viss tik vienkārši, kā sākumā šķiet. Tas it kā pamats citreiz tiek izsists tik pamatīgi, ka neviens dievs īsti nevar izpalīdzēt. 

Žēl. Jo nekad neviens, pavisam godīgi, nav tam gatavs.

Esmu tas riebīgais cilvēks, kuram šausmīgi patīk piesieties par akcentu, precīzāk, norādīt uz dažādām izloksnēm un tamlīdzīgi. Pēc būtības tas, kā cilvēks runā, kādus izteicienus lieto, kā izrunā vārdus, norāda, no kuras Latvijas puses viņš ir, tāpat kā to, ar kādiem cilvēkiem audzis kopā (ģimene, draugi utt.). 

Rīgas dāmas bieži vien rauc degunu par akcentiem un svēti solās nekādā gadījumā nepīties ar čali, kurš kaut vienu vārdu "nepareizi" izrunā :) Toties man vienkārši patīk piesieties. Tāpat. Izklaides pēc.

Un lai ko teiktu par latgaļiem jeb čangaļiem (cik noprotu, šis tā kā velk uz uzbrauciena pusi), esmu par viņiem stāvā sajūsmā. Labās sirds dēļ. Kad vienu reizi aiztriecāmies uz Baltinavu gadus gandrīz 10 atpakaļ, cilvēki, kuriem totāli nekā nebija, mums iznesa ārā no mājas pēdējo, lai mazliet pacienātu un iepriecinātu. Man absolūti nav draudzīgas attiecības ar speķi, bet sirds kusa no aizkustinājuma. Tādēļ piedāvāto mantu visai droši žļembāju nost, lai izrādītu absolūtāko pateicību. Protams, nākamajā dienā nodibināju ciešu kontaktu ar tualtetes podu, bet ne par to ir runa.

Atkal un atkal es pieredzu to, kā cilvēki nāk pretī, cik atvērti un draudzīgi ir. Arī darba ziņā - nu, nav vajadzīgs viņiem mans piedāvājums, nav. Bet atsūtiet, lūdzu, tāpat! Mums noteikti kādreiz varētu noderēt! Sūtiet!

Gribētos līdzināties viņiem, mazāk sev.

Šajā ziņā man īpaši nav, ar ko lepoties - neesmu izdarījusi neko tāāādu, ievērības cienīgu, lai varētu ar tīru sirdsapziņu teikt - jā, šis ir sasniegums, paralēli pliķējot sev pa plecu un lepnumā izriežot krūti.

Bet šodien ir tā diena, kad viss mainīsies. Jo aizvest almighty_j 

Teiksim, dienas vidū atļaujos dzert vīnu no neglītas glāzes, apsolot, ka rīt strādāšu kā traka. 

Var jau sajaukt brī ar kamambēru, bet šis kaut kā šķiet tāds neizdevies joks.

Man patīk pagātne. Tā ir kā silta, labi pazīstama, mīļa sega bez atbildības piedevas.

Vieglums un gaisīgums. 

Domāju, ka, uz mani skatoties, nevarētu pateikt, ka man ir ļoti grūti adaptēties, ļoti grūti pieņemt jaunus apstākļus. Īslaicīgi - jā, ok, bet mazliet ilgāk, stieptāk - nē.

Satiku savu kursa biedru, vasarā precēsies. Pa šķīvi dzenāju picas šķēli un mēģinu kaut ko pateikt. Viņš jau saprot, ka nesēžam tāpat vien. Es mēģinu izmurmulēt, ka man grūti pieņemt, ka viņš precas. Ka es esmu nolēmusi pārvākties un dzīvot kopā. Ka redzu, kā viss mainās un kā man tas lauž kaulus. Es gribu visu atpakaļ - savu bērnību, savus pusaudžu gadus, savus studiju gadus. Katrā posmā, katrā stūrī kāds mīļš cilvēks, pat ja to neatzīstu. Trakums galvā, acīs un matos.

Kas ir tagad? Figņa. Kaut kāda vājprātīga atbildība pašai pret sevi. Ja nedarīsi, ja neizdosies - nogrimsi. Neapzināti izvēlējos visgrūtāko variantu. 

Vēl ir attiecības. Bet nu tādas - burtiski capslockā. Kursa biedri jau smējās, ka laikam sāku beidzot pieaugt, šitādu domu gājienu, tāādu ilgumu un lēmumus no manis nesagaidīt. Tad, kad sirdī jaunākais no visiem sāk pieaugt un to pat pamana apkārtējie, tad ir dibens. Un man ir sasodīti bailīgi grūti.

Mikronodoklis uz 11% (yeeey). Ierakstīties 7000 diez vai sanāks un nepavisam arī negribas. 

Vējš tāpat svilpo kabatā.

Pēkšņi mani diezgan tieši sāk ietekmēt alkoholiķi (vēl viens yeeey), savā veidā laupot iespēju dzīvoties laimīgi un harmoniski.

Un reāli ar veselību visu laiku kaut kas nav tā, kā vajag. Jūtu to. Un tas mani diemžēl nomāc pavisam, jo visu mūžu esmu dzīvojusies kā tāds ponijs pa pļavu.

Bet kas gan ir manas problēmas pret vecākiem alkoholiķiem? FWP, vairāk nekas. Tā kā jābeidz ņerkstēt, nav man tiesību to darīt :)

Krokodils. 

Bet kas ir tas, kuram ir 2 zobi un 80 acis? 

Autobuss ar pensionāriem.

Man ir tik pretīgi lasīt komentārus par Rinkēviča orientāciju - vairāk tieši FB, kur tas netiek darīts anonīmi (kaut kādos tvnetos un delfos nav pat vērts ņemt vērā). 

Kāpēc Latvija ir tik iesīkstējusi un konservatīva? Kāpēc Igaunijā var pieņemt likumu par viendzimuma laulību reģistrēšanu un pat adoptēšanu (protams, te mūsu kaimiņi arī izdomājuši pietiekami viltīgu gājienu, ko varētu arī nosaukt par kompromisu - adoptēt nevarēs kādu bērnu X, bet gan tikai tieši otra partnera bērnu)? Kāpēc Latvijā praidā homoseksuālos apmētā ar sūdiem? 

Vienmēr gribējies ticēt, ka, tā kā esam maza valsts ar ļoti mazu iedzīvotāju skaitu, mūsu intelektuālais un izglītotības līmenis sit pušu pārējās lielākās valstis, ka mums jāmāk vismaz 1-2 svešvalodas, kas palīdz aptvert jebkādu info no ārpasaules, ka spējam uz visu paskatīties ne no vienas puses, bet izprast arī monētas otru pusi.

Es lepojos, ka esmu augusi šeit un vienmēr esmu uzskatījusi, ka mēs neesam muļķi. Bet, jo vairāk iedziļinies tajā, kas notiek apkārt, jo vairāk tās ķepiņas nolaižas.

Naktī 3-4h ilgs miegs, caurs, jo pārsvarā plānota celšanās ap 5:30 vai pats, pats vēlākais 7:00.

Vakarpusē aptuveni 1,5 h laika posmā no 17:00-18:00.

Besis, zajobs, stress, dusmas un bailes miksējumā notur acis vaļā, citreiz kafija ir totāli lieka.

*Note to myself - beidz lekt augstāk par savu pakaļu (tā varētu būt jaunā gada apņemšanās).