Un vēl.
Esmu tas riebīgais cilvēks, kuram šausmīgi patīk piesieties par akcentu, precīzāk, norādīt uz dažādām izloksnēm un tamlīdzīgi. Pēc būtības tas, kā cilvēks runā, kādus izteicienus lieto, kā izrunā vārdus, norāda, no kuras Latvijas puses viņš ir, tāpat kā to, ar kādiem cilvēkiem audzis kopā (ģimene, draugi utt.).
Rīgas dāmas bieži vien rauc degunu par akcentiem un svēti solās nekādā gadījumā nepīties ar čali, kurš kaut vienu vārdu "nepareizi" izrunā :) Toties man vienkārši patīk piesieties. Tāpat. Izklaides pēc.
Un lai ko teiktu par latgaļiem jeb čangaļiem (cik noprotu, šis tā kā velk uz uzbrauciena pusi), esmu par viņiem stāvā sajūsmā. Labās sirds dēļ. Kad vienu reizi aiztriecāmies uz Baltinavu gadus gandrīz 10 atpakaļ, cilvēki, kuriem totāli nekā nebija, mums iznesa ārā no mājas pēdējo, lai mazliet pacienātu un iepriecinātu. Man absolūti nav draudzīgas attiecības ar speķi, bet sirds kusa no aizkustinājuma. Tādēļ piedāvāto mantu visai droši žļembāju nost, lai izrādītu absolūtāko pateicību. Protams, nākamajā dienā nodibināju ciešu kontaktu ar tualtetes podu, bet ne par to ir runa.
Atkal un atkal es pieredzu to, kā cilvēki nāk pretī, cik atvērti un draudzīgi ir. Arī darba ziņā - nu, nav vajadzīgs viņiem mans piedāvājums, nav. Bet atsūtiet, lūdzu, tāpat! Mums noteikti kādreiz varētu noderēt! Sūtiet!
Gribētos līdzināties viņiem, mazāk sev.
Comments