Emocionālā sīknauda

The grass is always greener on the other side of the fence.

Tā nav kaut kāda apslēpta slimība? Tāda veida domāšana?

Vakardien pie sevis iečīkstējos par to, ka man vairs nav tie sasodītie 19/20 gadi un ka tagad, studējot vēlreiz, absolūti nevaru sev pārkāpt pāri un piedalīties viņu aktivitātēs. Nu, neiešu taču uz iesvētībām, jo man tādas ir bijušas un man ir daudz vairāk gadi. Nu, neskriešu uz stundentu pašpārvaldi, lai iesaistītos visāda veida pasākumos. Ja godīgi, tad man joprojām ir diezgan liela mistika, kā īsti izskatās mani grupas biedri.

Forši skatīties, kā citiem tas viss ir viegli un vienkārši ar savu vienīgo pienākumu dzīvē - mācīties. Un tagad pati sajūtos mazliet grumpy ar nu jau diezgan nopietnu skatījumu uz lietām, ar pilnīgu citu dzīves uztveri un mazliet saraukto pieri. Bet tajos gados es visu RTU būtu noslaucījusi nost ar savu hiperaktivitāti un smiekliem.

Un man mazliet skumīgi, ka nevaru samainīties vietām - ka nevaru būt tāda, kā viņi, jo tas ir sasodīti neatgriezenisks process.

Vēl man šķiet, ka es maksāju savai grāmatvedei patiesībā par to, lai man skraidītu pakaļ - tā teikt, pagarinu bērnību.

Ir tādas dienas, kad vienkārši nav spēka un motivācijas. Nevari izdarīt neko. Jādara daudz, bet nespēj.

Pēdējo pāris gadu laikā parādījusies jauka tendence - esmu iemācījusies draudzēties ar vīriešu dzimuma pārstāvjiem. Tieši to, ka tas cilvēks man ir draugs. Bez flirtēšanas, bez zemtekstiem, bez aprēķina, bez labuma meklēšanas, bez gultas iesaistīšanas. Tā, pavisam tīri un gaiši. Varbūt tā ir kaut kāda brieduma pazīme, vismaz man tā varētu būt. Agrāk tas bija grūti vai pat neiespējami, taču tagad nāk dabiski.

Pamodos no tā, ka skaļi smejos. Un iespaidi sapnī bija pietiekami spilgti, lai turpinātu smieties nomodā. :)

Vispār cik skaudīgi cilvēki ir?

Gribi sajusties jauns? Iestājies 1.kursā 25/26 gadu vecumā ar domu iegūt otro bakalauru.

Vakardien trolejbusā, braucot pāri Vanšu tiltam, viens mazs bērns reizi pa reizei spalgi iekliedzās, ka neredzot Rīgas burtus (laikam jau uz dambja) un sazina ko vēl. Būšu godīga - baurot mazajam patika. 

Diemžēl ir problēmas, kas dziļi iespiežas sirdī. Un ne ar savu racionālo pieeju, ne ar savu psihologa izglītību, ne veselīgo domāšanu, ne savu IQ nekādīgi nevari to sāpi izravēt. Strādā ar sevi, cik vien spēka, bet nespēj. Peries kā vista pa pakulām. Jo beigu beigās neesi nekāds robots, kuru var mierīgi pārprogrammēt, bet gan dzīvs cilvēks ar savām vājībām un nedrošībām.

Nu bet tie cilvēki, kuri ikdienišķā sarunā sprauž visādus angļu valodas vārdus priekšā un pakaļā, izklausās smieklīgi! Citreiz kaitinoši, bet pārsvarā man gribas smieties. Lietojums ir totāli neadekvāts :)

- Well, I'm not good at forgiving people.

Iegāju veikalā un aizdomājos - moš pāriet uz bulciņām? Nu, es ar vienu-divām varu aizštopēt kuņģi, sanāks lētāk dzīvot. It īpaši tuvējā stūra veikaliņā labi un lēti ir. Varbūt aizķersies kāds lieks cents makā un tur vairs nepūtīs vējš.

Var jau būt, ka jebkura pietiekami aktīva un ambicioza sieviete pēc 25 nonāk līdz punktam, kad vairs neinteresē darbs un izaicinājumi, sasniegumi un "augstāk-tālāk-stiprāk" koncepts. Bet es ne par kādu naudu nebūtu domājusi, ka arī mani ķers šis vilnis.

Kā koferis - panest grūti, atstāt žēl. Ļoti, ļoti žēl.

Reti, bet reizēm uznāk brīži, kad mana kvēlākā vēlme ir - kaut visi mani draugi būtu tikai čaļi.

Kaut kādā veidā trešdien nonācu klubiņā, kur patiesībā jau bija ļoti dažāda paskata cilvēki - vieni apmēram pidžammās, otra daļa bārbijkleitās un zolīdos kreklos, bet citi tādi, kuri pa taisno varētu staigāt pa sarkano paklāju.

-Man pastāvīgā klienta karti nevajag parādīt?

We’ll try again and we’ll fail again because that’s what progress looks like. Progress looks like a bunch of failures. And you’re going to have feelings about that because it’s sad, but you cannot fall apart. And then one day, we will succeed and save a person’s life and we will walk on the moon.

Domāju, ka nekad nekas mūžā mani neizaudzinās kļūt mazliet kārtīgākai. Smagi kļūdījos.

SVARI: Jūs esat radio. Svaru skalai ir garlaicīgi rādīt banālu kilogramu skaitu, krietni aizraujošāk ir ceļot pa FM stacijām. Cik plaša pasaule ir jūsu diapazonā, cik daudz jūtu, domu un melodiju tā sevī ietver! Un, cik gan grūti izvēlēties vienu pašu staciju. Bet ir jāizvēlas, jo jūsu mētāšanos no vienas stacijas uz otru pavada nelāgi trokšņi un čerkstoņa. No otra puses, labāk piecas minūtes pačerkstēt, bet pēcāk labu mūziku klausīties, bet tā allaž noder. Jūs mīl, ar jums kopā ir gaišāk, prieks pilnīgāks un jautrība sit augstāku vilni, pat skumt jums blakus ir patīkamāk.