Emocionālā sīknauda

Šķiet, ka vasara būs viena vienīga plostošana. Vismaz iegūšu jaunus "draugus" - tas parasti nāk komplektā. Yeey.

Godīgi sakot, šī diena nav bijusi veltīga.

Tā jau laikam arī ir. Un tad ir tā enerģija iedvesmot citus, ticēt un atbalstīt. 

Bet, būšu godīga, tas, ka uzņēmumā viss tiek nokārtots, ļauj man smaidīt 3x biežāk.

Galvenais, ka tas dod enerģiju - priecājies, smejies, saproti, ka esi forša kompānija citiem cilvēkiem. Slikto noroc pavisam ātri. 

Tici un zini, ka viss būs labi. :) Es sen šādu stāvokli biju pelnījusi!

Aizbrauc ar domu izvēdināt galvu, bet tā vietā saproti, ka vēl viens klucītis no pamata zem kājām ir sadrupis. 

Kā bērns sacel gaismas pilis attiecībā uz savu ģimeni, staigā apkārt, ar to lepodamies. Un tad vienā jaukā dienā atzīsti, ka tā ir bijusi vistīrākā ilūzija.  

Žēl. Arvien mazāk redzu avotus, no kā smelties pozitīvo. Baigi pesimistiski skan!

Koncepts pavisam vienkāršs - centrālajā daļā izstādītas Latvijas strēlnieku fotogrāfijas - daļa ņemtas no Kara muzeja, daļa no privātajām kolekcijām. Ātri vien acis atrod arvien jaunākas un jaunākas sejas, liekot nepatīkamā pārsteigumā raukt pieri. Te kāds izskatās pēc sešpadsmitgadnieka, te kāds vēl jaunāks. Un tad dažas bildes ar kritušajiem jeb kaudzīte ar mirušiem patriotiem sniegā.

Prāta tālākās dzīlēs iedegas vārga signāllampiņa, kas pietiekami uzstājīgi sāk apkopot pēdējā laikā uzņemto informāciju - Ukraina vs. Krievija, klusi čuksti paziņu lokā: "Klau, man mazliet bail..", Jurģa Liepnieka ceptie garadarbi ar tāda tipa nosaukumiem kā "Par Latvijas militāro drošību pēc Ukrainas" un "Kā uzvesties, ja sākas karš" un citi tikpat izteiksmīgi raksti, bildes un video. Atklāti sakot, iezogas tā mazā nedrošības sajūta.

Jebkurai problēmai ir nepieciešams pieiet racionāli, meklējot pēc iespējas konstruktīvāku risinājumu. Bet ko darīt tad, kad gluži vienkārši rokas ir par īsām un sāc slīdēt uz Maslova piramīdas pamatvajadzību galu, es tiešām nezinu. Ja nu vienīgi izmantot strausa pieeju, izliekoties, ka nekas nav noticis.

(papildu demonstrējot savas padziļinātās vēstures zināšanas) 

https://www.youtube.com/watch?v=MecIwaJgh90&feature=share

Visas sienas bija nošķiestas pēc darbības "uzsildīt jau gatavu omleti", tāpat bija grūtības normāli sagriezt gurķus ar tomātiem, lai varētu uztaisīt salātus. Nemaz nerunājot par lielo izbrīnu par kafijas automātu, kas pa to laiku vēl nebija, nabadziņš, paspējis iztecināt visu ielieto ūdeni caur filtru.

No sirds izsmejoties par šādu atstāstu, atcerējos, ka arī kolēģes nu jau esošais vīrs bijis mazliet apjucis virtuvē, kad zvanīja kolēģei un jautāja: "Kā lai es uzsildu pienu?" Tikpat labs jautājums bija: "Bet kur mums stāv glāzes?"

Citreiz dikti gribas viņus palutināt. Bet citreiz sievietes ir šausmīgi pāršāvušas pār strīpu :)

Ļoti iemīlējos filmā. Nu, ļoti. Pat nekomentēju nevienu brīdi!

Un tagad tas ir apstājies jau 3 naktis. Neskatoties uz to, ka esmu neizgulējusies un brīžiem saņurcīta, lielāku atvieglojumu sen neesmu jutusi.

Ja no rīta man piš smadzenes par to, ka man jāpērk biļeti, jo, redz, inteliģentais indivīds spēj atšķirt tikai zaļo un sarkano lampiņu, bet nespēj izlasīt, kur nu vēl saprast tekstu "e-talons jau reģistrēts", tad manī rodas vēlme tā šofera galvu izšķaidīt pret pašu e-talona aparātu. Nē, ok, es arī nebiju paēdusi, citreiz kļūstu nervoza.

Bet man riebjas. Es gribu mašīnu un tiesības. Un es negribu tāda līmeņa cilvēkiem pat tuvumā rādīties.

Eksistenciālas dabas jautājumi un problēmas rodas labas (vai arī pavisam draņķīgas) dzīves rezultātā, tāpēc nav ko daudz gausties. Man vienkārši gribas pievienoto vērtību tam, ko es daru, nevis iekasēt naudu par citu sūri grūti sastrādāto. Es, protams, pārspīlēju, bet manas rokas zināmā mērā pēdējā laikā noklātas ar citu cilvēku sviedriem. Tikai uzspiežu gāzes pedāli, lai nopelnītu dažus santīmus(centus, pardon!) vairāk, lai nervi būtu stabilāki, lai mana pasaulīte kļūtu gaišāka. Bet tas ir tik bezjēdzīgi,lieki un uzpūsti. Patiesībā mana darba vieta neeksistē, vismaz tai nemaz nevajadzētu eksistēt!

Bet pēc būtības man nekas nekaiš.