Emocionālā sīknauda

Iespaidīgi. Skatīties vienā punktā un dzert vīnu, ļaujot emocijām iziet caur kauliem un ādu.

Mēs esam zvaigžņu putekļi vai zvaigžņu kodolatkritumi.

Tā kā nākamnedēļ braucu dežūrēt pie sencīšiem, tad vakaros man būs ko darīt - bāzīšu kaķa purnu piparos, lai sanāk ekselents kadrs.

Galu galā jau nav svarīgi. Negribu atpalikt no modes.

Un jautājums ir viens un tas pats - ko, pie velna, es atkal izdarīju nepareizi? Ir neizsakāma vēlme saprast savu kļūdu, iemeslu, kāpēc situācijas ir vienas un tās pašas. 

Tas ir tāpat kā noliekties pie grāmatas lapas tik tuvu, ka pieskaries ar degungalu. Tu neredzi nekā, viss ir miglains un izplūdis, jo esi visā pārāk dziļi iekšā.

Būtībā es neredzu nekā. Un tas, cik zinu, nav pats labākais veids, kā iemācīties darīt pareizi.

Tas, ka diezgan izteikts ekstraverts arī ilgojas pēc miera un vienatnes, nav laikam saprotams. Jā, ok, ļoti patīkami ir visu laiku uzturēties vismaz viena cilvēka sabiedrībā, skriet no viena gala uz otru un socializēties, bet visu taču vajag ar mēru. Nedēļas griezumā pārlieku liela intensitāte pat man - brīdī, kad beidzot pienācis vakars un gribas atslēgties, protams, jāmācās matemātika. 

Es vienkārši gribu mieru un harmoniju ar sevi. Nevis skatīties apkārt un dusmoties par to, ka nekas nav tā, kā tam jābūt, ieskaitot cilvēku rīcību.

Zināšu, kā uztaisīt šitādu kubu:

Tikko sapņoju par pavasari - izskatās, ka pats pavasaris apciemojis mani :)

Toties pašlaik ir tā, ka attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem jūk un brūk. Es saku burtiski visu, kas man prātā un tas nodara ne vien ļaunumu citiem, bet arī bumeranga efektā ar vislielāko tricienu nāk atpakaļ man. Varētu vainot darba specifiku, ka esmu kļuvusi valdonīgāka (kaut arī to īpaši ārēji neizvēršu), ar konkrētām prasībām, augstu neiecietības un aizkaitinātības koeficientu, kā arī vēlmi izteikt savu viedokli, it īpaši, ja tas neatbilst "vēlamajam". 

Skumīgi. Sanāk, ka man neviens nepatīk. Bet attiecības ar citiem tomēr ir pašsajūtas spogulis. Patiesībā sanāk, ka es sev nepatīku. Tāds nepatīkams tipiņš esmu kļuvusi :D

Vajadzētu reanimēt paklusēšanu un diplomātiju.

Statistika liecina, ka 4 no 5 cilvēkiem telefonu noliks pēc 10 sekundēm vai vienkārši to neizdarīs, nobāžot telefonu kaut kur dziļā.... Līdz ar to man vismaz 10 sekundes jāklausās kaut kādas random skaņas, sirsniņai cerībā pukstot, ka varbūt tomēr, tomēr atcerēsies, ka saruna jānobeidz ar sarkanās podziņas nospiešanu.

Nu, nopietni? Tā tik vēl trūka iekš FB. Ceru, ka rīt mani ielūgs glābt sabrauktas vāveres.

Un vairs nezinu - smieties vai raudāt. Pieejamās Hārvardas Universitātes lekcijas ir fantastiskas. Zūd laika izjūta, viss ir pilnībā saprotams. Pasniedzējs ir harizmātisks, aizraujošs, interesants un visu padara tik sasodīti uztveramu, ka pieķēru sevi dažas reizes pat iesmejamies.

Un tad es iedomājos, kas mani sagaida RTU. Labi, es nemāku spriest, jo esmu absolvējusi LU, pie tam pavisam humanitāru lauciņu. Neesmu pat saskārusies ne ar vienu RTU lektoru. Bet veselais saprāts man saka priekšā, ka kūleņu mešanu auditorijas priekšā vai radošu pieeju mācību procesam diez vai sagaidīšu.

Veselīgi būtu apstāties un lekcijas neskatīties, samierināties ar likteni un to, cik viss ir pelēks. Uzburt ainu, kā mētājies auditorijas pēdējā solā, knapi noturot plakstiņus puspievērtus. Nekādu ekspektāciju. Nekādas vilšanās. 

Vai arī sapņot par revolūciju :)

J.Kaplinskis "Tā pati upe"

Ok, lai tā būtu.

Es nesēžu un nefilosofēju par dzīves trauslumu vai nepārcilāju dzīves vērtības, vienkārši man sanācis ieraudzīt cilvēcīgumu. Pati esmu saņēmusi n-tos zvanus, sms un vēstules ar jautājumu, vai man un maniem sencīšiem viss ir kārtībā. Tādus pašus jautājumus saņēmu no saviem ārzemju draugiem. 

Būtībā uz sekundi pasmaidu par to, ka uz brīdi neviens nemēģina otram pārkost rīkli (labi,labi, ir vēl tie izņēmumi, kas paceļ puķu cenas - bizness ir bizness, mīļie draugi!), ka cilvēki jūt līdzi un uztraucas. Jo nav jau vienalga.

Tas arī viss.