Emocionālā sīknauda

Un vairs nezinu - smieties vai raudāt. Pieejamās Hārvardas Universitātes lekcijas ir fantastiskas. Zūd laika izjūta, viss ir pilnībā saprotams. Pasniedzējs ir harizmātisks, aizraujošs, interesants un visu padara tik sasodīti uztveramu, ka pieķēru sevi dažas reizes pat iesmejamies.

Un tad es iedomājos, kas mani sagaida RTU. Labi, es nemāku spriest, jo esmu absolvējusi LU, pie tam pavisam humanitāru lauciņu. Neesmu pat saskārusies ne ar vienu RTU lektoru. Bet veselais saprāts man saka priekšā, ka kūleņu mešanu auditorijas priekšā vai radošu pieeju mācību procesam diez vai sagaidīšu.

Veselīgi būtu apstāties un lekcijas neskatīties, samierināties ar likteni un to, cik viss ir pelēks. Uzburt ainu, kā mētājies auditorijas pēdējā solā, knapi noturot plakstiņus puspievērtus. Nekādu ekspektāciju. Nekādas vilšanās. 

Vai arī sapņot par revolūciju :)