Kad uzraksta cilvēks no pagātnes, ar kuru asociējas emocionāli diezgan riebīgs posms dzīvē, man šķiet, ka jebkurš no mums automātiski "saraujas". Tas parasti ir gadījumā, kad sāpe nav izsāpēta, aizvainojums nav aprakts, cilvēkam nav piedots, varbūt arī sev nav piedots, durvis nav aizvērtas un tiri piri. Kas nu kuram.
Man, piemēram, parasti sanāk "atkrist atpakaļ". Esi strādājis pie progresa, a figu - nekas nesanāk, tiklīdz kāds purns atgādina par savu eksistenci.
Tomēr vakar vakarā atklāju, ka ne saraujos, ne atkrītu atpakaļ, ne arī jūtu aizvainojumu. Neaprakstāms atvieglojums. Pat ja katrs kritiens ir tikpat sāpīgs kā iepriekšējais, tomēr katru reizi sanāk arvien ātrāk piecelties - drīz būšu kaķis, kurš vienmēr krīt uz kājām.
Tik ļoti daudz sanāk pievērsties savstarpējām attiecībām. Tik ļoti daudz domāju, kā citi jūtas un iedziļinos līdz vājprātam. Tik ļoti bieži daru dažādas lietas, lai iepriecinātu savējos. Brīžiem šķiet, ka visu savu apzinātā ceturtdaļgadsimta posmu esmu nodzīvojusi citiem, tikai ne sev.
Aizmirstās viens vienīgs, maziņš knifiņš - vissvarīgākās attiecības dzīvē, kādas mums jebkad būs, ir attiecības pašam ar sevi. Jā, mums kopā ir jautri, nekad nav garlaicīgi, kopumā nesūdzos :) Taču nekad neesmu īsti pievērsusies sev. Vispār. Kaut kā ačgārni sanācis..
