Emocionālā sīknauda

Otrdienas vakarā vairāk par visu radās vēlme iesaldēt laiku, apstādināt pulksteni, palikt uz vietas vismaz mūžību.

Četratā nosēdāmies kopā, viena spindzele bija atlidojusi no Parīzes. Pārējās vienkārši savāktas kopā, reizi pa ilgiem laikiem.

Teksti nebija salkani,kur nu. Ja kāds domā, ka zina, kas ir īsts melnais humors, viņš nepazīst mūsu mafiju. Tā ir ķīmija, par ko var sarkt un bālēt, tā ir ķīmija, kas ir unikāla, neatkārtojama, smieklīga, sirsnīga, skarba, tumši melna un sasodīti draudzīga.

Man vienmēr tādus vārdus grūti pārspļaut pār lūpu un atzīt, ka arī šie cilvēki ir mana ģimene - jo vienmēr šķiet, ka tādā veidā zaimoju savai reālajai ģimenei. Ko tur liegties - mēs taču visas vismaz 10 gadus esam plecu pie pleca. Tu vari aiziet, vari atnākt jebkurā laikā, vari sastrīdēties, vari pārsmieties, vari pazust no valsts, vari necelt klausuli, bet nekas nemainīsies. Savējie paliek savējie.

Un kā mēs spriedām - galvenais ir nemainīties, nemainīt to iekšējo kodolu. Jo garlaicīgas vai pelēkas mēs neesam. Un galvenais ar zobiem un nagiem turēties pie tā.

- Es gandrīz katru rītu smaidu (smaids kļūst arvien platāks).

- Jau izdzērāt rīta kafiju?

- Nē, es vienkārši esmu rīta cilvēks.

- Pat bez kafijas?! Nekas, nekas, tūlīt nāks rudens. Dienas kļūs īsākas.. (ar pašapmierinājumu)

- (smiekli) Tie izklausījās pēc draudiem.

- Naktis jau ir kļuvušas garākas (neatsveicinoties aiziet).

Un vienīgais, par ko domāju, ir lielā vecuma starpība. Nepaies ne gadi pieci, kad arī es salūzīšu un nonākšu dialoga otrajā pusē. Ja tomēr nē, iešķiebšu sev uzplečus.

It kā jau nekas liels - kolēģe saderinājās, pēc 3 mēnešiem precēsies. Bet mani tas saviļņo tik ļoti, it kā man kāds būtu pierādījis, ka Ziemassvētku vecītis tiešām katru gadu ierodas manās mājās ziemeļbriežu kamanās, lai noliktu dāvanas zem eglītes. Tāds notikums man tuva cilvēka dzīve absolūti atgriež ticību laimīgām beigām. Nekad nebūtu domājusi, ka mani tas ietekmēs šādi. Nevaru iedomāties, kas ar mani notiks tad, kad precēsies kāda no manām draudzenēm. Es aiziešu ar sirdi :)

Lai ko es teiktu, lai kā es runātu, lai kā es uzvestos, joprojām esmu mazā meitene, kura tiecas pēc pasakām, romantikas un visa skaistā. Pat ja zem manis arī drīz būs smilškaste - sirds lēkā un dauzās. :)

Es neteiktu, ka esmu kontrolfrīks, bet sāk uz to pusi vilkt. Te vairāk runa ir par laika plānošanu, kas pilnībā attiecas arī uz brīvo laiku. Jau iepriekš man krituši uz nerviem cilvēki, uz kuriem nevar paļauties un kuri knapi atcerēsies atsūtīt sms ar tekstu "ā,jā, piedod, es tomēr šodien nevarēšu" stundu pirms tikšanās. Vai arī otrs variants, kad es tomēr jūtos vainīga "bakstot un bīdot" cilvēku, tāpēc runāju ap un par, lai saprastu, kāda ir attieksme. Beigās negribu neko, jo nafig man kādam lūgties. Pie tam zinu,ka tā nepiečakarētu nevienā galā. Es esmu par spontānu saplānošanu :))

Otra lieta ir daudz pozitīvāka. Es esmu uzkačājusi gan kaut kāda līmeņa stresa noturību, tā kā esmu ļoti emocionāls cilvēks, tā arī apēdusi vairākas ēdamkarotes atbildības devas. Manā statusā, protams, vajadzētu mazliet vairāk, bet jūtu, ka ar katru nedēļu kļūst labāk. Ceru,ka arī motivācija triekt sevi uz priekšu kaut kā noturēsies. Sasmējos par sevi Jāņos - ciemiņi burtiski 3 dienas bija pie manis. Pirms dažiem gadiem es sākumā būtu pastāstījusi,kur ko atrast, un tad piedzertos stūrī un muļķīgu,nekam nederīgu smaidu klīstu apkārt atlikušo laiku. Gribas taču atpūsties, nevis strādāt par tehnisko daļu, gidu, psihoterapeitu un menedžeri. A nekā, uzliec platu smaidu uz sejas, esi labākā draudzene visiem, pildi visas iespējamās tehniskās funkcijas, atbalsti, centies būt visur un centies nenogurt un būt adekvāta. Kad atbrauc, krīt ap kaklu, braucot prom, 100 gadus viņiem neesmu vajadzīga. Bet es vienmēr labi apzinos savu lomu :)