Emocionālā sīknauda

Var jau ar sevi strādāt līdz baltām pelītēm, var likt lietā racionālo pieeju un visu psiholoģijas portfelīti, kas sabāzts galvā, var izstiepties un sarauties, bet nav atbildes uz jautājumu, ko darīt, ja diviem cilvēkiem ir katram sava uztvere un problēmas absolūti atšķirīgās svara kategorijās.

Es ar savu vētru ūdens glāzītē varu iet ieskrieties, es zinu. Bet tās ir manas mazās dzīvītes mazās problēmiņas, par kurām sāp sirds. Un otrs jau nesapratīs, nekad nesapratīs. A man te agonija savā rozā burbulī! :D

Nenormāli tracina redzēt tās mātes, kuras atgrūž savu bērnu, kurš vienkārši cenšas pieglausties klāt un saņemt mazliet mīļuma.

Es jau neko, beeet brīžiem priecājos, ka neesmu meitenīte no laukiem, kura ar lielām teļa acīm skatās uz katru čali, kurš piemiedz ar aci (nogaliniet mani lēnām!).

Es to nesaku savas augstprātības dēļ - vienkārši ir vajadzīgas arī tādas dāmītes kā es (ar nobrāztiem elkoņiem un ceļiem),kuras paturēs rociņu un atbalstīs. Un, protams, galvenā funkcija - liks pasmaidīt un paskatīties uz situāciju no komiskās puses.

Tāda ir vienmēr.

"Gan divdesmitajos gados, gan tagad ir divdesmit un trīsdesmitgadnieki, kuri nesaprot, ko vēlas, un ir apjukuši, un meklē, un viņiem sāp, un viņi grib, lai viņiem būtu vienalga. Reizēm viņi ir garlaikoti, ar pārāk daudz vai tieši pārāk maz naudas, viņi ir izlaidīgi vai izlaisti, viņiem nav darba (Ficdžeralda romānos tas ir tādēļ, ka viņiem nav nepieciešamības strādāt, šobrīd tas ir tāpēc, ka liela daļa šo darbu nevar atrast), un viņiem nav nākotnes vīzijas. Ja dārdošo divdesmito moto bija anything goes, tad tagad līdz riebumam nodrāztais yolo (you only live once) vēsta par to pašu – dzīvo bez nožēlas, dzīvo ātri un daudz, jo jebkurā brīdī pasaule var sajukt prātā, un viss var beigties. Bezmērķīgums un apjukums, kas valdīja tās jaunatnes vidū, kas bija uzaugusi pēc Pirmā pasaules kara un piedzīvoja piepešo eiforisko uzplaukumu, smējās sejā sausajam likumam, bet arī sagaidīja biržas sabrukumu un Lielo depresiju, ir tieši tāds pats kā šobrīd – visi vēlas visu, bet nevar pateikt – precīzi ko. Ne velti vienīgais cilvēks, kurš Ficdžeralda aprakstītajās ballēs ir skaidrā, ir pats Džejs Getsbijs, jo viņš ir vienīgais romāna varonis, kurš skaidri un precīzi zina, ko viņš vēlas." (M.Martinsone, Getsbija amerikāņu sapnis)


Mēs mēdzam iedzert un ballēties tāpēc, ka esam nabaga apjukušie jēriņi, kuri nezina, ko vēlas?
Ah, cēlais iespēju laiks - jēga pilnīga nulle. Cilvēki ir nelaimīgi gan pēc kara, gan tagad. Tikai interesanti, ka daudzi izvēlas nevis atrast ceļu, kā kļūt laimīgiem, bet gan visu lāpīt ar vienaldzību.

Mūžā pirmais iesniegums Valsts policijai top. 

Mistisks deja vu, kad vienā brīdī paskatījos uz pretējo biroja stūri. Plakāts, galds, orhideja, tapešu raksts, grāmatu plaukta imitācija. Un tas kā trigeris izšauj cauri zibenīgu emociju uzliesmojumu.

Agrāk varēju tikai bez emocijām un ar dežūrsmaidu sejā noteikt: "Jā,mātes loma ir svarīga cilvēka dzīvē." 

Tik ļoti patīkamas pārmaiņas - beidzot dzīslās atkal plūst cilvēkmīlestība. 

Es zinu,ko gribu - es gribu atrast. 

Moments, kad skaļi no sirds lamā printeri, sēžot tukšas mājas 2. stāvā ar mūziku fonā, kāds pielavās no sāna un uzsākt ar tevi sarunu.

Blakus mājā dzīvo mana kaimiņiene, kura tad, kad pat negāju 1. klasē, bija man sava veida vecmāmiņas lomā. Ar gadiem sāku attālināties un visu laiku pavadīt ar savu māsīcu un brālēnu.

Tātad es atbraucu uz laukiem, lai te pavadītu 2 nedēļas vienatnē un uzņemtu enerģiju (pārējie visi garīgie "uzdevumi" nav pat jāpiemin, jo, mēģinot piespiest sevi, sanāks pretējais efekts).

Cik zinu, nav normāli, ja bieži draugs izraisa dusmu uzplūdus.

Es esmu pavasara Grinčs - nelietis, kas atņem cilvēkiem pavasari galvā.

Laikam jau jāpamēģina paeksperimentēt,jo burtiski visas manas attiecības ar cilvēkiem izveidojušās tāpēc,ka pati pienāku klāt un pabakstu ar pirkstu,uzsaucot:"hei,ejam laukā paspēlēties!"
Es gribu pamēģināt citādāk,vismaz uz brīdi. Sliktākais,kas var notikt - varu palikt bez kompānijas trešdienu un sestdienu vakaros.
Maza,mazītiņa atkāpe jeb īsstāsts "kā sabiedriskais ekstraverts kļuva pasīvs". Piefiksēšu pati sev,ka tie nav draudi vai kas tamlīdzīgs,gluži vienkārši citādāka pieeja cilvēciskajām attiecībām. Un tagad tikai jādabū popkorns.

Tas ir totāls sīkums, bet es īsti nesaprotu - kāpēc viens no atvērtajiem tabiem ir par DID = Dissociative identity disorder. :D

Man agrāk bija smaga nepatika pret kāmjiem - varbūt tāpēc, ka bērnībā vienai draudzenei tādu bija daudz. Un viņi visi viens pēc otra mira nost. Totāli bezjēdzīgi.

Būtībā viss, ko es vēlos, ir gandrīz viss - ne grama vairāk vai mazāk :)

Kāpēc mēs vienmēr neko nenozīmējam cilvēkiem, kuri mums nozīmē pusi pasaules?