Emocionālā sīknauda

Mans dienas prieks - sasalis biezpiens.

Un tagad man sāp kakls :D

Vakardienas vakariņas ar vecākiem bija kaut kas fantastisks. Ikdienā brīžiem sanāk paiet garām un varbūt tik daudz neiedziļināties, bet vakar.. neaprakstāmi. Smieklīgi līdz asarām. Sirsnīgi. Noderīgi. Es jutos kā laimīgākais cilvēks pasaulē :)

Sen zināms fenomens, kas jāatzīmē, lai kārtējo reizi neaizmirstu un neatklātu no jauna kā brīnumu - proporcionāli kilometru attālumam, kas tiek nobraukts/noiets ar mērķi attālināties no Rīgas, pieaug arī laimes sajūtas koeficients. Unikāli :)

Prezervatīvi. Trauku šampūns. Ekstrasensa konsultācija. Anticelulīta procedūras.. 

"Tas, ko jūs dēvējat par prāta spējām, nav nekas cits kā vecums."

Francuāza Sagāna, Esiet sveicinātas skumjas

Pēc teorijas ir 3 veidu sociālās motivācijas:

"Nebiju paskatījies/-usies uz to no šīs puses!"

Rokasspiediens ar vīriešiem mani vienmēr ir mulsinājis, jo es nekad neesmu sapratusi, ko es vēlos sagaidīt.

Laikam jau būs jāizņem tā info profilā par psiholoģijas bakalauru, citādāk man te jauc prātu.

Nepietiek ar to, ka man piedāvā rakstīt atbildes izmisušiem pusaudžiem "Sīrupā", tagad arī saņemu lūgumu parunāties pa telefonu par problēmām no nepazīstama cilvēka.

Būs vien jācep augšā privātprakse, ko tur daudz :D ir pieprasījums - ir piedāvājums.

Es zinu, ka nekas nenotiek pēc mūsu pašu noteiktā plāna. Idioti ir tie, kuri atsakās tam ticēt.

Šovakar sanāca ieklīst Esplanādes Ziemassvētku tirdziņā - nesaprotu, kāpēc to neizdarīju ātrāk :)

Trušu pilsētiņa :D Traki vizuļojoša egle. Karstvīns, uzkodas un kaut kāds mistisks grills (kur sildīties?). Pat atrakcijas. Daudz lampiņas.

Un smiekli. Visapkārt smiekli. Pārdevēji kā vispriecīgākie cilvēki zemes virsū. Garām klīst fake "rūķis", kurš laimīgi sveicinās. Atkal smiekli no visām pusēm. Vienkārši paradīze.

Man šķita, ka esmu nokļuvusi citā pasaulē. Mans smaids no sejas pazuda tikai tagad, jo vienkārši nāk miegs :D

Sasodīti labi.

Aizdomājos par to, kāda tipa cilvēki raksta te, cibā.

Cilvēki, kuri grib tikt dzirdēti?

Cilvēki, kuri ir intraverti un kopumā noslēgti?

Cilvēki, kuri nekad neko nepasaka līdz galam?

Aizvainotie, dusmīgie, sāpinātie?

Komunikablie, trakie, frīki, nūģi?

Laikam jau te var salasīt tādu buķeti, par kādu realitāte varētu tikai sapņot. Konkrētas atbildes nav.

Don't mess with statistics.

Nopietni!

Tik daudz cilvēku man apkārt stipri tic enerģijas nozīmei (to var saukt par enerģētiku, ne tā?) - bieži pat man tiek slēpti uztiepti šie uzskati un izskaidrota visa pasaules uzbūve ar to. Manuprāt, nav ko daudz sarežģīt, senie latvieši to ietvēruši vienā sakāmvārdā, proti, ko sēsi - to pļausi. Protams, viņiem tā sistēma ir sarežģītāka un tā tālāk. Neesmu nekāda profesionāle šajā jomā un par tādu netaisos izlikties. Man tikai šķiet, ka tā ir kārtējā modes tendence agrāko Dievu, kas laikam jau ir diezgan noiets etaps, aizstāt ar kārtējo augstākstāvošās varas skaidrošanu. 

Kaut arī manās acīs cilvēku kā tādu vērtība ir cēlusies gaismas ātrumā pēdējā gada laikā, tik un tā katru reizi esmu pārsteigta par laipni padoto izpalīdzīgo roku. Tomēr ir dīvaini, būt tam, kurš peld pret straumi un izmanto krastā stāvošā drauga palīdzību. Vienmēr, nu vienmēr bijis otrādāk!
Pie tam jūtos kā plastalīna gabaliņš, tas ir, mana personība šķiet vēl elastīgāka un mainīgāka nekā jebkad agrāk. Vai tur jāliek "+" vai "-" zīme, nav ne jausmas. Un vispār es cenšos neaizmirst vecos draugus, taču laika trūkums spiež pie zemes. Man arī atkal, jau atkal ir vajadzīgas pārmaiņas.. es esmu sasodīti nogurdinoša pati sev.
Un kā lai es jūtos laimīga? Tikai bēgot vien no šī jautājuma, šķiet, ka problēmu gūzma sakrājas dubultā. Psiholoģisko datu apstrāde trešklasniekiem vienos naktī īsti nav bijis mans sapnis. Es pat nebiju domājusi attapties šādā stāvoklī.
Bet, citējot sevi, varu teikt, ka "nekad nevar zināt, kad mēs pārstāsim raudāt un sāksim smieties. Vai otrādi."

Pagājuši četri pilni mēneši un 1/3 svešumā, bet tikai šovakar esmu guvusi kārtīgu mācību attiecībā uz cilvēkiem sev apkārt.
Tie muļķi neredz,cik ātri es pieķeros un cik ātri cilvēks man blakām var kļūt par savējo tuvo cilvēku. Un, ja arī redz, tad viņi spēj aiziet, pat neatvadoties.
Es neesmu īpaša, tikai absolūts garāmgājējs, kas aizkavējies kādu brītiņu kārtējā krustojumā.

Drausmīgākais jaunais gads ever.
Pēdējo mēnešu laikā es tik ļoti esmu izaicinājusi veiksmi, likteni un visus pārējos ietekmīgos draugus, ka nu apstākļi piespieduši mani domāt, ka tā vairs nevar turpināt - jāmaina pilnīgi viss. Pie tam pirms kādiem 2 gadiem es absolūti nebiju tik bezcerīga.
Bezatbildība un plūšana pa straumi ar pilnu devu vienaldzības..milzīga bedre, mēslu bedre.
Tagad es ceru sevī atrast slāviem raksturīgo "krampi" un smagu izdzīvošanas instinktu.

Pagaidām izskatās cerīgi.

Pirmo reizi mūžā svinēšu Ziemassvētkus bez ģimenes, bet gan ar būtībā nepazīstamiem studentiem piesnigušajā Kopenhāgenā. Visu laiku centos izvairīties no sentimentālām un depresīvām sajūtām, bet tās mācās virsū kā mušas.
Līdz brīdim, kad piespiedu sevi aiziet uz veikalu. Es nopirku pīli! Un kartupeļus. Un mandarīnus. Un mistisku persiku šampanieti (?) pievilcīgā pudelē.
Es sajutos tik ļoti, ļoti labi! Iedomājoties vien, ka rīt no rīta šmorēšu pīli ar domu iepriecināt pārējos :) Es ceru, ka sanāks tīri garšīgi.

Turu īkšķus par to, lai nejustos depresīvi rīt!
Kaut arī netradicionāli, kaut arī svešumā, bet ir taču cerības, ka svētki būs izdevušies!

:)

Everything's fine till the moment you start to wonder about things that you don't have in your life.

And I had such a great mood today!

Pie tam man šķiet - katra nodzīvotā diena mūžā jebkuru cilvēku arvien vairāk pārvērš par ciniķi.
Pēdējā laikā kaut kam labam grūti noticēt. Šaušalīgi.
Notrulināšanās - nesāp vairs tik ļoti, bet arī prieks vairs nav tik ļoti spilgts.