Starp draugiem un ģimeni - viens solis.
Citreiz ir tā sajūta, ka esi īstajā laikā, īstajā vietā ar īstajiem cilvēkiem.
Otrdienas vakarā vairāk par visu radās vēlme iesaldēt laiku, apstādināt pulksteni, palikt uz vietas vismaz mūžību.
Četratā nosēdāmies kopā, viena spindzele bija atlidojusi no Parīzes. Pārējās vienkārši savāktas kopā, reizi pa ilgiem laikiem.
Teksti nebija salkani,kur nu. Ja kāds domā, ka zina, kas ir īsts melnais humors, viņš nepazīst mūsu mafiju. Tā ir ķīmija, par ko var sarkt un bālēt, tā ir ķīmija, kas ir unikāla, neatkārtojama, smieklīga, sirsnīga, skarba, tumši melna un sasodīti draudzīga.
Man vienmēr tādus vārdus grūti pārspļaut pār lūpu un atzīt, ka arī šie cilvēki ir mana ģimene - jo vienmēr šķiet, ka tādā veidā zaimoju savai reālajai ģimenei. Ko tur liegties - mēs taču visas vismaz 10 gadus esam plecu pie pleca. Tu vari aiziet, vari atnākt jebkurā laikā, vari sastrīdēties, vari pārsmieties, vari pazust no valsts, vari necelt klausuli, bet nekas nemainīsies. Savējie paliek savējie.
Un kā mēs spriedām - galvenais ir nemainīties, nemainīt to iekšējo kodolu. Jo garlaicīgas vai pelēkas mēs neesam. Un galvenais ar zobiem un nagiem turēties pie tā.
Comments