Abi augstāk minētie paņēmieni, šķiet, ir vairāk piemēroti nevis lai mācītos lasīt, bet lai fiksi ekstrahētu main ideas un konkrētus faktus no gara teksta. Kā viņi paši saka, labi der non-fiction tekstiem. | |
Nē, nu es saprotu, ka nevar sākt smalstīt tekstu, pirms apgūti burti/kaut kāds vārdu minimums. Bet tie ir paņēmieni, kā lasīt, kurus labāk iemācīties agri un dabiski. Ja tev ir daudz teksta, ļoti maz laika un konkrēts uzdevums, tad smelsi seklāk, vairāk laidīsi pa diagonāli un vairāk uzmanības pievērsīsi atslēgas teikumu/frāžu identificēšanai. Ja laiks nav ierobežots, ja lasi izklaidei, tad smelsi dziļāk. Interesantākas lappuses pārlasīsi vairākkārtīgi, izgaršosi pa vārdam, ne tik interesantas pārskriesi ātrāk. Bet tāpat nekalsi katru vārdu no galvas visā tekstā, tas ir pretdabiski. Un ar visu atsevišķu teikumu un rindkopu lasīšanu pa desmitreizēm, vienkārši dzīves laikā iepazīsies ar daudz vairāk lieliskām grāmatām, nekā tas, kuram katra grāmatas lasīšana ir piepūle 5x lēnāk subvokalizējot un ik vārdu grūžot īslaicīgās atmiņas buferī. | |
Es baigi ilgi domāju, ka nevella nemāku ātri lasīt (lai arī it kā principus saprotu, praksē meh), bet tad izrādījās, ka mana problēma ir pārāk laba valoda rakstītajā tekstā - sliktā, klišejiskā valodā sarakstītu grāmatu es lasu apmēram 5x ātrāk nekā labi uzrakstītu. Kas ir diezgan sāpīgi, ja tā padomā. :) | |
Visātrāk lasās klišejiska ar gludiem teikumiem. Vislēnāk, ja valoda samezglota, bez iekšējās loģikas. Harijs Poters, piemēram, lasās daudz ātrāk nekā Gredzenu Pavēlnieks. Gredzenu pavēlnieks toties ātrāk par, piemēram, civillikumu :) Jā, nešaubos, valodas fetišistam pārslēgties uz ātrlasīšanu garšīgu tekstu lasot ir grūti :) | |
Mums gan to nemācīja ar nosaukumu 'speedreading', vienkārši kā teksta lietošanas paņēmienus profesionālā vidē - lasīt detaļās vari izklaidei savā brīvajā laikā, nevis tad, kad tu piestādi taksi kādam par stundām.