Un tomēr, ir mazliet uzjautrinoši lasīt rakstus ar šādiem virsrakstiem -

Big Question:Is Speed Reading Really Possible?

http://www.wired.com/2015/09/big-question-speed-reading-actually-possible/?mbid=social_fb

Arguments viens - biežākais ieteikums ātrlasīšanas apguvei esot subvokalizācijas atslēgšana. Un viņi esot izpētījuši, ka subvokalizācijas nav iespējams atslēgt, neiedragājot teksta izpratni... (nē, ja tu 40 gadus lasi subvokalizējot, tā droši vien ir. Ja tu 40 gadus lasi velkot pirkstu līdz katram burtam, tad arī pirkstu aizvācot kādu laiku būs švaki ar izpratni).

Arguments divi - 'bet ziniet, SPRITZ un tamlīdzīgi arī bojā teksta uztveri, jo tu nevar vēlreiz pārlasīt to, ko jau lasīji iepriekš'... Ok, šim es piekristu. Bet tāpēc, ka tas daudz vairāk attiecas uz podkāstiem. Ko papildus sarežģī fakts, ka podkāsti ir pārāk lēni, un ik pa brīdim atjēdzies, ka pēdējos X teikumus vispār nedzirdēji, jo nogarlaikojies domāji par pavisam ko citu. Palīdz podkāsti ar transkriptu vai podkāsti ar ātrumkontroli (vai sēdēšana mašīnā pusmeditatīvā stāvoklī ar 'nedomāju ne par ko citu, tikai par ebooku/podkāstu ko klausos'). Spritzam ir ātruma kontrole. Joprojām gan nogurdinoši - jo lasīšanas ātrums patiesībā nav konstants, brīžiem izlasi fiksi gabalu, tad atpūties, ideālajam spritzam būtu jāsaprot, kad tu gribi atpūsties bez poga spiešanas.

Un tad beigu skumjais secinājums, ka speedreading tak esot tas pats skimming, tātad neskaitās. Protams. Bet jebkura lasīšana ir skimming, vai lasīšanas brīdī, vai īstermiņa->ilgtermiņa atmiņā ierakstīšanas procesā, atšķiras tikai smalstīšanas dziļums. Iemesls, kāpēc ir grūti labot kļūdas paša rakstītā tekstā - tāpēc, ka ir ļoti, ļoti grūti atcelt smalstīšanu un piespiest sevi izlasīt katru vārdu un burtu tieši tā, kā tas ir uzrakstīts.

Ir kaut kas ļoti atšķirīgs lasīšanas metodēs. Un ļoti gribētos zināt, kā tad pareizi jāmāca lasītprasme, lai tā uzreiz būt normāla, bez ilgstošas subvokalizēšanas fāzes. Kā dot lasītspējas dāvanu bērniem.