Tāpēc ECHR ir īstais ceļš, pa kuru iet, un aizmirst par visu valstu juridiskajām atšķirībām un vēsturiskajiem kāzusiem. Jāsaprot, ka visi cilvēki principā grib vienu un to pašu, neatkarīgi no nacionalitātes. Un tīri praktiski ES pilsoņiem un viņu trešo valstu dzīvesbiedriem/-ēm šobrīd Anglijā ir lielākas tiesības, pateicoties ES līgumam. | |
Es ar ECHR domāju simboliski, tas ir, veidu kā risināt tiesības, un ka šādi valstu tiesības vajag vēl vairāk apcirpt un dot vairāk tiesības principiem, kas izriet no mūsdienīgas izpratnes par to, kas ir labvēlīgs cilvēkiem un sabiedrībai. Un reāli tas jau arī strādā. Nesen biju liecinieks vienam tiesas procesam par alimentiem Krievijā, un biju pārsteigts, ka tiesas to jautājumu atrisināja samērā ātri un pamatoti. Lai gan juridiski tas sākumā likās bezcerīgi, jo iepriekš bija parakstīti papīri, ka prasītājs par šo lietu nekad vairs prasību necels utt. un visi likumi bija pret. Un tā veiksme balstījās uz cilvēktiesību principa, ka bērnam ir tiesības zināt savu tēvu, un tiesa piekrita, jo Krievija ir ECHR dalībniece. | |
Simboliski vai ne simboliski, bet man manas aizdomas bija pareizas, protams, ka EHCR precedents jau ir un negatīvs. ECHR nav panaceja. http://www.menschenrechte.ac.at/upl Cilvēktiesības ir diezgan interesanta joma, kas ir ļoti atvērta interpretācijām, jo vienas cilvēktiesības bieži vien ierobežo citas cilvēktiesības. | |
Šis lēmums neko nenozīmē, jo kā jau teicu, svarīgs ir virziens, nevis atsevišķi gadījumi. Pasaule nav statiska, viss plūs un mainās. Un arī cilvēktiesības nav perfektas, bet ja salīdzina ar vēsturisko, reliģisko vai nacionālo pamatojumu, tad šobrīd tās sasit visus vienos vārtos. | |
Anglija (+Asv, Austrālija, Indija) tiesību ziņā ir ārkārtīgi slidens piemērs, tā ir radikāli cita tiesību sistēma, tur tāds 'dod tiesības, nedod tiesības' tiek pavisam citādi traktēts un piemērots.
Vācija, Francija, Skandināvija - uz priekšu.