Ideja, ka kopdzīves likums (kas kopdzīvi ļauj sareģistrēt pie notāra) ir pretējs labiem tikumiem valstī, kur jau sen atļauts laulību sareģistrēt ne tikai baznīcā, bet aŗi dzimtsarakstu nodaļā, ir, maigi izsakoties, interesanta.
Labie tikumi ir plūstošs jēdziens. Tiem nevar vilkt ārā definīcijas no senas literatūras - tie ir saistīti ar lietu kārtību tādu, kāda nu tā sabiedrībā ir konkrētajā brīdī. Tāpēc jau tās ģenerālklauzulas arī eksistē - lai būtu iespējams kompensēt situācijas, kur rakstītais vārds gramatiski burtiski tulkots netiek līdzi laikam. Tik pat veiksmīgi mēs varētu apgalvot, ka arī laulības šķiršana ir labiem tikumiem pretēja. Un laulību līgumi vispār šausmas šausmas.
Cik procenti jaundzimušo mums šobrīd ir vecākiem, kas pat līdz dzimtsarakstu nodaļai nav saņēmušies aiziet? Nezinu, protams, cik ļoti viņi saņemsies līdz notāram aiziet un var jau būt, ka tieši 'laulība' ir tas briesmīgais bubuļvārds no kā visi tik ļoti ārprātīgi baidās (nē, tā subjektīvi man arī krietni labāk patiktu, ja manas attiecības sauktu par 'reģistrētu kopdzīvi', nevis 'civillaulību'(kas ir pašreizējais pareizais juridiskais termins ar ko apzīmē dzimtsarakstu nodaļā, nevis baznīcā reģistrētu kopdzīvi), bet nu... )
Mani gan pārsteidz, ka juridiskā doma uzsēdās tieši uz tikumības jautājuma, nevis uz 'un tieši kā šī 'reģistrētā kopdzīve' NAV laulība, ne jau nosaukums to nosaka, bet jēga'? Jo, nu, štrunts par Satversmi (nu tur, valsts īpaši aizsargāt var ko tik grib, tas jau nenozīmē, ka citas lietas ir akurāt aizliegtas), bet CL arī ir ne tikai 1415. pants, bet arī 35. pants. Jaunajā kopdzīves likumā (vismaz tajā versijā, kas sākumā bija publicēta parakstu vākšanai, ja tagad nav kaut kas sakarīgāks parādījies) jau nav īpaši noteikts 'šo drīkst arī viena dzimuma personas'. Līdz ar to pat īsti diskusija par 'speciālā norma pret vispārīgo' nesanāk - mums ir vispārīgā, kas konkrēti aizliedz, nekādi izņēmumi tai nav noteikti, tas aŗi viss.
Bet šis teikums "Citos gadījumos kopdzīve ikdienas situācijās un pat zinātnieku141 vidū tiek aplami nodēvēta par civillaulību", jau nu gan neiztur kritiku, jo termini kā tādi nevar būt aplami. Es varu kopdzīvi nodēvēt kaut var par xxxyyy, un tad juridiskos tekstos šis vārds tieši to arī nozīmēs. Tā ir tikai valodnieciska izvēle, un iespējams, ka autores nepatika pret šo vārdu ir no tā, ka agrāk vai citās juridiskcijās tā sauca nebaznīcā noslēgtās laulības. Bet viņa to pat paskaidrojusi, bet izmantojusi ciklisko loģisku: 1) termins civillaulība nav pareizs, 2) Jā, daži zinātnieki to lieto, bet tas nav pareizi, jo skatīt (1) punktu. Piedod, bet manā universitātē viņa par šādu loģiku ieskaiti nedabūtu.