Tu labāk gribētu ja kāds Tev tuvs cilvēks nomirtu vai zaudētu abas kājas? (no viņa gribas nekas nav atkarīgs, viss jāizlemj tikai tev 30 sek laikā)
Tā kā mans krusttēvs jau kādus 7 gadus sēzh invalīdu krēslā, es zinu kā šis cilvēks jūtas. Tie, kas atbildēja 'zaudētu kājas' domāja tikai par sevi, jo ir tik grūti zaudēt mīļu cilvēku, to es saprotu, bet ja šis cilvēks ir tik mīļš tad padomājiet kā jutīsies viņš pats, bez kājām.Ticiet man, viņš vēlēsies kaut labāk būtu miris. Skarbi, bet patiesība! :(
Es izvēlētos nāvi, jo tā tāpat nav novēršama. Vismaz ja runa būtu par mani. Bet lielākajai daļai cilvēku visticamāk arī - kāju zaudēšana būtu pārāk smags trieciens ikvienam, kas traucētu būt laimīgam vēl ilgu laiku. | |
Nāve nav novēršama, bet tai ir savs laiks, kas ir jāciena. Vai šādas izvēles izdarīšana nav pretrunā ar nāves laika sagaidīšanu? Pašnāvība - tas vēl varētu būt pieļaujams - bet tieši šādas izvēles izdarīšana?
| |
Hmm..kādēļ gan lai pašnāvība būtu pieļaujama? Es dzīvoju ar domu, ka pašnāvība ir visnepieļaujamākais nomiršanas veids - padošanās, noteikumu pārkāpšana, kas teorētiski varētu izpelnīties sodu. Manuprāt, nav gan pretrunā. Tad, kad tev būs jāmirst, tu arī mirsi. Kāpēc tev šķiet, ka ja tai ir savs laiks, tā nonodrošinātos pret iespējamību nomirt ātrāk? | |
Pašnāvība arī ir nāve, kurai ir pienācis laiks - vienkārši likumsakarīgas sekas visam iepriekšējam. Ja pēc tās nāk sods - tad līdz tam ir nonākts jau ar visu to, kas līdz šai pēdējai rīcībai noveda, nevis tikai ar pašu pašnāvības aktu. Vienīgā ētiskā problēma, ko pašnāvība rada ir zināmas ciešanas daļai apkārtējo. Kā rezultātā, tāda īsti cienīga pašnāvība būtu vienlaicīgi novēršot ciešanas arī visiem apkārtējiem. Ar novēršot domājot kaut ko aptuveni - let's blow up the earth mērogā. Nāve ir nenovēršama, un no tās nevar izbēgt arī zaudējot kājas. Ja kājas zaudējot to tiešām var novērst, tad šis nebija īstais laiks. Bet "nodrošināties pret iespējamību nomirt ātrāk" - es neticu liktenim kā tādam. Nav nekā tāda, kas varētu pret kaut ko nodrošināties. Ir tikai mana rīcība. Un sekas, kuras tā rada - par spīti tam, ka es tās apzināties nespēju. | |
Well, liktenim ti netici, bet tu tici likumsakarībām. Likumsakarības noved pie tā, ka tu teiksim izvēlēsies tomēr nomirt, tātad tava nāves stunda jau būs pienākusi un tu nemaz nevarēsi (lai arī it kā šāda izvēle tev tiek dota) izvēlēties zaudēt kājas. | |
Bet tad arī izvēles piedāvājums netiks uztverts kā izvēles piedāvājums. Kamēr tu saproti, ka tev tiešām ir iespēja izvēlēties, jāizvēlas ne-nāve. | |
kādā situācijā? kāpēc no šī cilvēka gribas nekas nav atkarīgs? kas notiktu, ja es izvēlētos neatbildēt (ko arī visticamāk darītu)? sure. izvēloties otru variantu, katrā laikā var paspēt pirmo. ja ironiski. | |