Pašnāvība arī ir nāve, kurai ir pienācis laiks - vienkārši likumsakarīgas sekas visam iepriekšējam. Ja pēc tās nāk sods - tad līdz tam ir nonākts jau ar visu to, kas līdz šai pēdējai rīcībai noveda, nevis tikai ar pašu pašnāvības aktu.

Vienīgā ētiskā problēma, ko pašnāvība rada ir zināmas ciešanas daļai apkārtējo.
Kā rezultātā, tāda īsti cienīga pašnāvība būtu vienlaicīgi novēršot ciešanas arī visiem apkārtējiem.
Ar novēršot domājot kaut ko aptuveni - let's blow up the earth mērogā.


Nāve ir nenovēršama, un no tās nevar izbēgt arī zaudējot kājas. Ja kājas zaudējot to tiešām var novērst, tad šis nebija īstais laiks.

Bet "nodrošināties pret iespējamību nomirt ātrāk" - es neticu liktenim kā tādam. Nav nekā tāda, kas varētu pret kaut ko nodrošināties. Ir tikai mana rīcība. Un sekas, kuras tā rada - par spīti tam, ka es tās apzināties nespēju.