Tu labāk gribētu ja kāds Tev tuvs cilvēks nomirtu vai zaudētu abas kājas? (no viņa gribas nekas nav atkarīgs, viss jāizlemj tikai tev 30 sek laikā)
Tā kā mans krusttēvs jau kādus 7 gadus sēzh invalīdu krēslā, es zinu kā šis cilvēks jūtas. Tie, kas atbildēja 'zaudētu kājas' domāja tikai par sevi, jo ir tik grūti zaudēt mīļu cilvēku, to es saprotu, bet ja šis cilvēks ir tik mīļš tad padomājiet kā jutīsies viņš pats, bez kājām.Ticiet man, viņš vēlēsies kaut labāk būtu miris. Skarbi, bet patiesība! :(
Well, liktenim ti netici, bet tu tici likumsakarībām. Likumsakarības noved pie tā, ka tu teiksim izvēlēsies tomēr nomirt, tātad tava nāves stunda jau būs pienākusi un tu nemaz nevarēsi (lai arī it kā šāda izvēle tev tiek dota) izvēlēties zaudēt kājas. | |
Bet tad arī izvēles piedāvājums netiks uztverts kā izvēles piedāvājums. Kamēr tu saproti, ka tev tiešām ir iespēja izvēlēties, jāizvēlas ne-nāve. | |
Vienīgā ētiskā problēma, ko pašnāvība rada ir zināmas ciešanas daļai apkārtējo.
Kā rezultātā, tāda īsti cienīga pašnāvība būtu vienlaicīgi novēršot ciešanas arī visiem apkārtējiem.
Ar novēršot domājot kaut ko aptuveni - let's blow up the earth mērogā.
Nāve ir nenovēršama, un no tās nevar izbēgt arī zaudējot kājas. Ja kājas zaudējot to tiešām var novērst, tad šis nebija īstais laiks.
Bet "nodrošināties pret iespējamību nomirt ātrāk" - es neticu liktenim kā tādam. Nav nekā tāda, kas varētu pret kaut ko nodrošināties. Ir tikai mana rīcība. Un sekas, kuras tā rada - par spīti tam, ka es tās apzināties nespēju.